Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Kopš 2020.gada 7.janvāra Uzņēmumu reģistrs nodrošina datus no 14 reģistriem, piemēram, komercreģistra, komercķīlu reģistra, biedrību un nodibinājumu reģistra u.c. reģistriem.
Ja reģistra ierakstam vai reģistrētajām ziņām ir noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss vai ar normatīvo aktu ir ierobežota to publiskošana, tās iekļauj reģistrācijas lietas nepubliskajā daļā.
Uzņēmumu reģistra reģistru informācija ir pieejama trīs līmeņos. Klienti to var saņemt:
• informācijas tīmekļvietnē tiešsaistē https://info.ur.gov.lv – bez maksas un bez autentifikācijas ir pieejami aktuālie dati par juridiskajām personām;
• informācijas tīmekļvietnē tiešsaistē – bez maksas, bet ar autentifikāciju ir pieejami aktuālie dati, vēsturiskie dati, publiskās daļas dokumenti un informācija par tiesību subjektos un juridiskajos faktos ierakstītajām fiziskajām personām;
• pēc pamatota pieprasījuma klātienē vai elektroniski – par maksu un ar autentifikāciju ir pieejami nepubliskās daļas dokumenti ar anonimizāciju vai bez tās.
Grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 55 “Noteikumi par ārzemnieku nodarbināšanu” stājās spēkā 2019.gada 28.decembrī, un tie paredz, ka tiek saīsināts brīvas darbavietas pieteikšanas minimālais termiņš līdz 10 darba dienām (30 dienu vietā), ja darba devējs vēlas ārzemnieku no trešās valsts uzaicināt saistībā ar nodarbinātību, līdz ar to spēkā tāpat paliek nosacījumi, ka darba atļauju ārzemnieks var saņemt tikai tad, ja uz konkrēto amata vietu neviens Latvijas iedzīvotājs nepiesakās, turklāt uzņēmējam ir pienākums maksāt algu, kas nav mazāka par valstī vidējo – 1004 eiro mēnesī.
Ar grozījumiem tiek atcelta prasība publicēt brīvu darbavietu gadījumos, ja ārzemnieks, kuru paredzēts nodarbināt, jau divus gadus bijis nodarbināts Latvijā vai bijis nodarbināts pie konkrētā darba devēja un darba devējs viņu turpmāk vēlas nodarbināt citā specialitātē (profesijā) vai darbinieks bijis nodarbināts studiju laikā un pēc izglītības iegūšanas vēlas turpināt nodarbinātību pie tā paša darba devēja.
Grozījumi veikti arī Ministru kabineta noteikumos Nr. 564 “Uzturēšanās atļauju noteikumi”. Ar tiem šajos noteikumos precizēts, kāda informācija jānorāda ielūguma pieteikumos, uzaicinot ārvalsts pētnieku un studentu; kāda informācija jānorāda ielūguma pieteikumos un kādi dokumenti jāpievieno, ja ārzemnieku uzaicina darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs; noteikts, ka fiziskai personai – darba devējam, kas uzaicina ārzemnieku, – jānorāda savs nodokļu maksātāja reģistrācijas numurs, kā arī gan juridiskai, gan fiziskai personai – elektroniskā pasta adrese, lai atvieglotu saziņu ar uzaicinātāju.
Iekšlietu ministrija kā vienu no argumentiem par labu izmaiņām Ministru kabineta noteikumos minējusi to, ka citās Eiropas Savienības valstīs birokrātiskie šķēršļi ārzemnieku nodarbināšanai ir mazāki, līdz ar to nereti ārzemnieki strādā Latvijā, bet darbā tiek pieņemti un nodokļus maksā citā ES dalībvalstī.
Saeima galīgajā lasījumā lems par grozījumiem likumā “Par akcīzes nodokli”, kas paredz palielināt akcīzes nodokļa likmi bezalkoholiskajiem saldinātajiem dzērieniem no 2022.gada.
Grozījumi paredz diferencēt akcīzes nodokļa likmi bezalkoholiskajiem dzērieniem atkarībā no tajos pievienotā cukura daudzuma uz 100 litriem:
1) ar cukura saturu līdz astoņiem gramiem (neieskaitot) uz 100 mililitriem — 7,40 euro;
2) ar cukura saturu no astoņiem gramiem (ieskaitot) uz 100 mililitriem — 14 euro.”
Savukārt bezalkoholiskajiem dzērieniem, kuru sastāvā ir citas saldinātājvielas, akcīzes nodokļa likme plānots noteikt 7,4 eiro par 100 litriem dzēriena.
Šo grozījumu mērķis ir samazināt bezalkoholisko dzērienu ar lielu cukura daudzumu patēriņu iedzīvotāju ikdienā, jo neveselīgs uzturs ar augstu cukura, arī sāls un piesātināto tauku daudzumu ir viens no hronisko neinfekcijas slimību riska faktoriem.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija otrdien, 21.janvārī, trešajā lasījumā atbalstīja jaunu likuma projektu, kura mērķis ir regulēt tiesiskās attiecības preču zīmju reģistrācijas, kā arī preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietošanas un aizsardzības jomā.
Izglītības komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens norādīja, ka šobrīd spēkā esošais regulējums ir novecojis, kopš tā pieņemšanas ir pagājuši 20 gadi.
Preču zīmi plānots definēt kā apzīmējumu, kuru lieto, lai kādas personas preces vai pakalpojumus atšķirtu no citu personu precēm vai pakalpojumiem. Jaunā Preču zīmju likuma projekts nosaka preču zīmju teritorialitātes un prioritātes principus, kā arī apzīmējumus, kuri var veidot preču zīmi, tostarp iekļaujot vārdiskas, figurālas, telpiskas, novietojuma, ornamenta, krāsu, skaņu, kustību, multivides un hologrāfiskas zīmes.
Likumprojekts aptver gadījumus, kad preču zīmes reģistrāciju atsaka vai atzīst par spēkā neesošu, kā arī nosaka subjektus, kas var iegūt tiesības uz preču zīmi, kā arī preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības, kas izriet no preču zīmes reģistrācijas. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, izņēmuma tiesību uz preču zīmi tvērums aptver ne tikai iespēju preču zīmes īpašniekam aizliegt citām personām izmantot saimnieciskajā darbībā jebkuru preču zīmei identisku apzīmējumu, bet arī tādu apzīmējumu, kuru var sajaukt ar preču zīmi vai uztvert kā tādu, kas saistīts ar preču zīmi.
Tāpat likumprojekts aptver jautājumus par preču zīmes reģistrācijas procedūru, civiltiesisko atbildību par tiesību uz preču zīmi pārkāpumu, kā arī preču zīmes darbības izbeigšanu.
Komisijā atbalstītais likumprojekts regulē arī jautājumus par kolektīvo, sertifikācijas, kā arī Eiropas Savienības preču zīmi, kā arī ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.
Likumprojekts izstrādāts, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā paredzētās prasības, kā arī aktualizētu un pārstrukturētu līdzšinējā likumā “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” ietverto regulējumu, teikts likumprojekta anotācijā.
Likumprojekta anotācija pieejama šeit: http://titania.saeima.lv
2020.gada 24.janvārī stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 30. augusta noteikumos Nr. 662 “Akcīzes preču aprites kārtība”. Spēkā stājušies grozījumi izstrādāti, pamatojoties uz akcīzes nozares asociāciju izteiktajiem priekšlikumiem, un plānots, ka tie mazinās administratīvo slogu uzņēmējiem, kuru darbības joma ir saistīta ar akcīzes precēm.
Grozītie Ministru kabineta noteikumi paredz turpmāko:
– komersanti bez licences varēs veikt akcīzes preču realizāciju no citai personai piederošas akcīzes preču noliktavas (uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti, uz trešo valsti, citam nelicencētam komersantam akcīzes preču noliktavas robežās vai uz citu akcīzes preču noliktavu, kā arī noliktavas, kurā uzglabā akcīzes preci, turētājam);
– akcīzes preču noliktavas turētāji varēs realizēt preces nelicencētam komersantam savā vai citā akcīzes preču noliktavā;
– atcelts aizliegums akcīzes preču noliktavai pārvietot atliktā akcīzes nodokļa maksāšanas režīmā kafiju, bezalkoholiskos dzērienu un elektroniskos šķidrumus, ja tie nav noliktavas turētāja īpašumā;
– noliktavas turētājs varēs no citai personai piederošas akcīzes preču noliktavas (nepārvietojot uz savu akcīzes preču noliktavu) realizēt sev piederošas akcīzes preces citai akcīzes preču noliktavai;
– apvienotās noliktavas turētājam nebūs divas darba dienas iepriekš jāinformē VID par naftas produktu sajaukšanas darbību uzsākšanu apvienotajā noliktavā.
Saeimā izskatīšanā atrodas likumprojekts, ar kuru paredzēts pieņemt jaunu likumu preču zīmju reģistrācijas, kā arī preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietošanas un aizsardzības tiesiskā regulējuma jomā. Pilnībā jauna likuma izstrāde līdzšinējā likuma “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes vietām” vietā nepieciešama, jo esošā likuma regulējums ir novecojis, un LR nacionālajos normatīvajos aktos nepieciešams ieviest Eiropas Parlamenta un Padomes 2015.gada 16.decembra Direktīvā (ES) 2015/2436, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, paredzētās prasības.
Preču zīmi plānots definēt kā apzīmējumu, kuru lieto, lai kādas personas preces vai pakalpojumus atšķirtu no citu personu precēm vai pakalpojumiem, tādējādi ar preču zīmi aptverot ne tikai preces, bet arī pakalpojumus.
Jaunajā Preču zīmju likumā plānots noteikt divus preču zīmju aizsardzības pamatprincipus – preču zīmju teritorialitātes un prioritātes principus, kā arī likumā tiks definēti apzīmējumi, kuri var veidot preču zīmi, tostarp iekļaujot vārdiskas, figurālas, telpiskas, novietojuma, ornamenta, krāsu, skaņu, kustību, multivides un hologrāfiskas zīmes.
Likumprojektā definēti nosacījumi, kuriem iestājoties, preču zīmes reģistrācija ir atsakāma vai atzīstama par spēkā neesošu, kā arī likumprojektā ir noteikti subjekti, kas var iegūt tiesības uz preču zīmi, kā arī preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības, kas izriet no preču zīmes reģistrācijas.
Likumprojektā definēts arī preču zīmes īpašnieka tiesību apjoms, kas saistīts ar preču zīmi, kā arī preču zīmes reģistrācijas procedūra, civiltiesiskā atbildība par tiesību uz preču zīmi pārkāpumu, kā arī preču zīmes darbības izbeigšanu.
Saeimai likumprojekts vēl jāskata trešajā – galīgajā – lasījumā.
VID publicējis atgādinājumu visiem darba devējiem, ka līdz 2020.gada 3.februārim tiem ir pienākums iesniegt paziņojumu par fiziskajām personām izmaksātajām summām 2019.gadā, ja darba attiecības bijušas līdz 2019.gada 31.decembrim.
VID norādījis, ka savlaicīga un korekta šāda paziņojuma iesniegšana ir ļoti būtiska, jo šie dati tiek izmantoti gada ienākumu deklarācijas sagataves izveidošanai un nodrošina darba ņēmējiem savlaicīgu pārmaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksas procesu.
Paziņojumu par fiziskai personai izmaksātajām summām iesniedz šādos gadījumos:
– ja darba attiecības ar personu ir pastāvējušas līdz gada beigām;
– ja personai izmaksāti ienākumi, kas saistīti ar tās saimniecisko darbību (piemēram, maksāts par kustamā vai nekustamā īpašuma iznomāšanu, izīrēšanu u.c.);
– ja personai izmaksāti ienākumi, kas nav atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet no kuriem nodoklis izmaksas vietā nav jāietur (piemēram, ienākumi, ko saņem likvidācijas vai reorganizācijas gadījumā u.c.);
– ja personai izmaksāti ar nodokli neapliekamie ienākumi (piemēram, izmaksātas stipendijas, apdrošināšanas atlīdzības u.c.).
VID atgādinājums pieejams šeit https://www.vid.gov.lv
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija 17.decembrī, konceptuāli atbalstīja grozījumus nodokļu un nodevu likumā, kas paredz, ka iesniegumus Valsts ieņēmumu dienestam (VID) nodokļu administrēšanas jautājumos no 2021.gada nodokļu maksātāji varēs iesniegt tikai, izmantojot elektroniskās deklarēšanas sistēmu (EDS).
Plānots, ka jebkurš iesniegums, kurā ietverts VID kompetencē esošs lūgums, sūdzība, jautājums vai priekšlikums, kā arī gada ienākumu deklarācija, būs jāiesniedz tikai elektroniski.
Likuma grozījumi rosināti, lai paātrinātu informācijas apriti un samazinātu administratīvo slogu gan nodokļu maksātājiem, gan nodokļu administrācijai.
Apspriežot iecerētās izmaiņas, komisijas sēdē izskanēja vairāki jautājumi, tostarp par to, cik samērīga ir pilnīga pāreja uz saziņu elektroniski. Tika uzsvērts, ka ikvienam, kam ir nepieciešams, piemēram, noskaidrot kādu interesējošu jautājumu, iesniegt sūdzību vai apstrīdēt pieņemtu lēmumu, ir jānodrošina iespēja to izdarīt.
Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme, kā arī Finanšu ministrijas pārstāvji deputātiem apliecināja, ka vairākus jautājumus plānots risināt, sniedzot priekšlikumus likumprojekta otrajam lasījumam, tostarp par nodokļu administrācijas ieceri fiziskajām personām piedāvāt parakstīt jau priekšaizpildītu ienākumu deklarāciju no VID rīcībā esošajiem datiem.
2020. gada 31. janvāra pusnaktī pēc Centrāleiropas laika (attiecīgi – 1. februārī plkst. 01.00 pēc Latvijas laika) notika Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības.
Atbilstoši Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES līgumam no 1. februāra līdz 31.decembrim būs pārejas periods, kurā Apvienotā Karaliste nebūs ES dalībvalsts, bet uz to uz laiku vēl attieksies ES tiesības un pienākumi, tostarp Apvienotā Karaliste līdz 2020.gada 31.decembrim būs daļa no ES Vienotā tirgus un Muitas savienības, kas nozīmē, ka muitas jomā līdz šī gada beigām nekādu izmaiņu nebūs ne privātpersonām, kuras ceļo no Apvienotās Karalistes uz Latviju vai kuras saņem sūtījumus no Apvienotās Karalistes, ne uzņēmumiem, kuriem ir tirdzniecības partneri Apvienotās Karalistes.
Brīva preču aprite starp ES un Apvienoto Karalisti turpināsies līdz pārejas perioda beigām. Pēc pārejas perioda beigām uzņēmējiem un privātpersonām būs pienākums veikt muitošanu precēm, kas tiks pārvietotas no ES uz Apvienoto Karalisti vai no Apvienotās Karalistes uz ES.
2020.gada 25.janvārī stājas spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas paredz jaunu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtību un atlasi. Jauno noteikumu mērķis ir nodrošināt valdes un padomes locekļa nominēšanas procesa atbilstību korporatīvās pārvaldības labās prakses principiem un atklātu, godīgu un profesionālu valdes un padomes locekļu atlasi, kas veicina profesionālas un kompetentas valsts un atvasinātas publiskas personas, arī pašvaldības, kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijas izveidi.
Saskaņā ar jauno kārtību par valdes un padomes locekļa kandidātu nevarēs virzīt personu, kura ir vai pēdējo 24 mēnešu laikā ir bijusi politiskās partijas vai politisko partiju apvienības amatpersona, lai mazinātu risku, kas saistīts ar politisko pārstāvniecību vai nepamatotu politisku ietekmi kapitālsabiedrību pārvaldības institūcijās.
Turpmāk kandidātam kā svešvaloda obligāti ir jāzina vismaz viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Valdē vai padomē nevar izvirzīt personu, par kuru ir pasludināts maksātnespējas process vai kurai nav nevainojamas reputācijas.
2020. gada 16. janvārī Saeima savā otrajā 2020. gada sēdē nolēma Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” nodot Juridiskajai komisijai.
Likumprojekts paredz no 2021. gada 1. janvāra Ekonomisko lietu tiesas, kuras skatītu prasības, kas izriet no koncernu tiesiskajām attiecībām; prasības par konkurences tiesību pārkāpumiem; prasības par komercnoslēpuma aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu; prasības, kas izriet no kapitālsabiedrības dalībnieku (akcionāru) savstarpējām tiesiskajām attiecībām un dalībnieku (akcionāru) sapulces lēmumiem, kapitālsabiedrību darījumiem ar saistītajām personām Komerclikuma un Finanšu instrumentu tirgus likuma izpratnē; prasības, kas izriet no uzņēmumu pārejas un sabiedrības reorganizācijas, izņemot darbinieku prasījumus; prasības, kas izriet no pārapdrošināšanas līgumiem; prasības, kas izriet no ieguldījumu pakalpojumu vai ieguldījumu blakuspakalpojumu līgumiem; Eiropas Savienības dalībvalstu ieguldītāju prasības pret Latvijas valsti par ieguldījumu aizsardzību; prasības, kas izriet no finanšu nodrošinājuma līgumiem; pieteikumus par kredītiestāžu likvidāciju un maksātnespēju.
Likumprojekts paredz, ka līdz 2020. gada 31. decembrim tiesās iesniegtos pieteikumus, kuru izskatīšana ir piekritīga Ekonomisko lietu tiesai, izskatīs tā tiesa, kurā pieteikumi iesniegti. Šajās lietās apelācijas kārtībā pārsūdzētos nolēmumus paredzēts izskatīt Rīgas apgabaltiesā.
Ar Satversmes tiesas kolēģijas 2019.gada 18.jūlija lēmumu ierosināta Satversmes tiesas lieta “Par Civilprocesa likuma 464.panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam” (Lieta Nr. 2019-13-01).
Civilprocesa likuma 464.panta 4.1 daļa noteic, ka Augstākās tiesas rīcības sēdē pieņemto lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā Augstākās tiesas paplašinātā sastāvā, kā arī par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību var sastādīt rezolūcijas veidā, ievērojot šā likuma 229.panta otrajā daļā noteikto.
Likumdevējs Civilprocesa likuma 464.pantu papildināja ar 4.1 daļu ar 2012.gada 15.marta likumu “Grozījumi Civilprocesa likumā ”, kas stājās spēkā 2012.gada 1.aprīlī.
Pēc minēto grozījumu ieviešanas, kas piešķīra Augstākās tiesas Senāta senatoru kolēģijai zināmu rīcības brīvību, pieņemot Civilprocesa likuma 464.panta 4.1 daļa noteiktos lēmumus jautājumā par kasācijas tiesvedību, attiecībā uz lēmuma motīvu norādīšanu, izveidojās situācija, kad lietas dalībniekiem nebija vairs iespējams iepazīties ar Augstākās tiesas Senāta senatoru kolēģijas lēmumu motīviem jeb detalizētu juridisku pamatojumu, jo tas netika atspoguļots.
Satversmes tiesa 2020.gada 14.janvāra rīcības sēdē noteica lietas Nr. 2019-13-01 izskatīšanas datumu 11.02.2020, pēc kura sabiedrībai taps skaidrs, vai apstāklis, kad lietas dalībniekiem nav iespējas iepazīties ar attiecīgo lēmumu motīviem ir atbilstošs to tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Plašāka informācija pieejama šeit: https://www.satv.tiesa.gov.lv
2019.gada 13.decembrī Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments ir pieņēmis lēmumu Nr. SKC-1541/2019, kurā tiek skaidrota iespējamība prasīt pagaidu regulējuma pieņemšanu līdz galīgā sprieduma taisīšanai civillietā, kurā celta prasība par braucamā ceļa servitūta nodibināšanu.
Senāts secināja, ka šāds pieteikums noraidīts pamatoti, jo pagaidu noregulējums likumā paredzēts tikai noteiktās civillietu kategorijās, starp kurām nav strīdi par servitūtu nodibināšanu, tādēļ nav konstatējams likuma robs un nav piemērojama Civilprocesa likuma 5.panta piektā daļa, kā bija lūgusi pieteikuma iesniedzēja.
Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā, kad pieteikuma iesniedzēja lūdza piemērot likumā neparedzētu regulējumu atbildētājas īpašuma tiesību ierobežošanai, tiesnesis pārsūdzētajā lēmumā pamatoti atsaucies arī uz ļoti būtisku un Satversmes 105.pantā noteiktu principu, ka tiesības uz īpašumu var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.
Tātad, iekams ar spēkā stājušos tiesas spriedumu servitūts nav nodibināts, kalpojošais nekustamais īpašums atzīstams par neapgrūtinātu un tā īpašniekam ir pilnīgas varas tiesības par lietu (Civillikuma 927.pants), kas visiem jārespektē. Nav apšaubāms, ka arī piemērojot pagaidu noregulējumu līdz sprieduma taisīšanai strīdā par servitūta nodibināšanu un piešķirot tiesības kādai personai lietot svešu nekustamu īpašumu, īpašnieka tiesības uz īpašumu tiktu aprobežotas, taču šāds tiesību ierobežojums Civilprocesa likumā nav noteikts. Līdz ar to minētā jautājuma izlemšana, kā tas pamatoti secināts pārsūdzētajā lēmumā, šobrīd nav tiesas kompetencē.
Ar Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 17.decembra spriedumu lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019 Latvijas Republikas Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 21.februāra spriedumu un lietu nodeva jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Civillietā tiek izskatīts strīds par kopīpašuma izbeigšanu. Atbildētājs atsaucās uz Civillikuma 1.pantu, motivējot, ka Prasītājs ar nolūku iestājās kopīpašumā ar mērķi šo kopīpašumu laika gaitā izbeigt piespiedu kārtā. Līdz ar to šādu prasību nevar atzīt par atbilstošu Civillikuma 1.pantam.
Rīgas apgabaltiesa prasību apmierināja, atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 25.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-54/2009 (C28210405), kurā norādīts, ka – rīcību, ceļot prasību par kopīpašuma sadali atbilstoši vienam no Civillikuma 1075.pantā paredzētajiem sadales veidiem, nevar atzīt par pretēju labai ticībai.
Latvijas Republikas Senāts, atceļot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, norādīja, ka nevar liegt personai subjektīvo tiesību izlietošanu, ja tā savas tiesības izlieto labā ticībā. Prasības celšanu tiesā par kopīpašuma dalīšanu, nespējot kopīpašniekiem vienoties par kopējās lietas lietošanu un rīcību ar to, nevar uzskatīt par tiesību izmantošanu neattaisnojamu mērķu sasniegšanai. Turpretī, ja civiltiesību subjekts šo tiesību izlieto netaisnprātīgi, viņš nebauda tiesisku aizsardzību.
Apelācijas instances tiesa, atsaukdamās uz Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 25.februāra spriedumā lietā Nr. SKC-54/2009 (C28210405) izteikto atziņu, nav ņēmusi vērā, kādos apstākļos tā ir formulēta. Judikatūras atziņa – „kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma izbeigšanu nav ierobežojamas, atsaucoties uz Civillikuma 1.pantu” – pilnībā atbilst apstākļu kopumam aprakstītajā lietā, kad Civillikuma 1.pants kā pamats prasības noraidīšanai piemērots, nenodibinot apstākļus (neviena no pusēm uz tādiem arī nenorādīja), kas liecinātu par kopīpašnieka uz neattaisnojamu mērķu sasniegšanu vērstu rīcību, un neatklājot, kā tieši netaisnprātīgā rīcība izpaudusies.
Turpretī izskatāmajā lietā, neraugoties uz to, ka atbildētāju paskaidrojumi par prasītājas rīcības motīviem un īpašuma iegādes patiesajiem iemesliem tika atzīti par ticamiem, šiem apstākļiem nekāda nozīme nav piešķirta. Tādējādi tiek radīts nepareizs priekšstats, ka kopīpašuma dalīšanas lietās viens no nozīmīgākajiem civiltiesību principiem nav jāievēro, citiem vārdiem, ka kopīpašuma dalīšanas lietās ir pieļaujama tiesību netaisnprātīga izlietošana.
Nolēmums pieejams šeit: http://at.gov.lv/lv
2020.gada janvārī Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu par Ministru kabineta noteikumu Nr.378 “Zāļu reklamēšanas kārtība un kārtība, kādā zāļu ražotājs ir tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus” normas par zāļu reklāmas ierobežojumiem atbilstību Satversmei.
Apstrīdētā norma paredz, ka sabiedrībai paredzētajā zāļu reklāmā aizliegts iekļaut informāciju, kas rosina iegādāties zāles, pamatojot zāļu iegādes nepieciešamību ar zāļu cenu, izsludinot īpašu izpārdošanu vai sniedzot paziņojumu, ka zāles tiek pārdotas komplektā ar citām zālēm (tajā skaitā par pazeminātu cenu) vai precēm.
Pieteikuma iesniedzējam, SIA “EUROAPTIEKA”, pamatojoties uz apstrīdēto normu, tika aizliegts izplatīt paziņojumu saistībā ar zāļu cenu, pērkot kopā vismaz trīs preces. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka norma nav skaidri formulēta, tā ierobežo tiesības uz vārda brīvību, kā arī tiesības uz īpašumu, un šāds ierobežojums nav samērīgs. Turklāt, pēc pieteikuma iesniedzēja ieskata, Ministru kabinets, pieņemot attiecīgo normu, ir pārkāpis likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežas un nav ievērojis labas likumdošanas principu.
Satversmes tiesa ir noteikusi lietas sagatavošanas termiņu – 2020.gada 8.jūnijs. Pēc lietas sagatavošanas Satversmes tiesa lems par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu.
Šī gada janvārī Spīgulis & Kukainis komandai pievienojusies juriste Sintija Miķelsone. Sintija vairākus gadus guvusi pieredzi Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā, sākotnēji konsultantes amatā, bet vēlāk kā Augstākās tiesas senatora palīdze. Šajā laikā Sintija guvusi zināšanas par daudzveidīgiem tiesību un procesuāliem jautājumiem, to risināšanu, kā arī pieredzi normatīvo aktu izpratnē un piemērošanā. Tāpat Sintija guvusi pieredzi strādājot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā kā tiesneša palīgs, iegūstot izpratni par apelācijas instances tiesas darbību, lietas izskatīšanas robežām un problēmjautājumu risināšanu. Kā arī Sintija guvusi pieredzi strādājot zvērināta tiesu izpildītāja prakses vietā, kur tika gūts ieskats tiesas nolēmumu izpildes procesā un ar to saistītajos jautājumos.
Sintijai ir profesionālais maģistra grāds tiesību zinātnē, kas iegūts Latvijas Universitātē. Sintija strādā latviešu, angļu un krievu valodās.
Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 21.jūnija lēmumu noraidīts pret Spīgulis & Kukainis biroja klientu iesniegtais pieteikums par ārvalsts tiesas sprieduma atzīšanu Latvijas Republikā. Pieteicējs ar iesniegto pieteikumu vēlējās, lai Latvijas tiesa atzīst Izraēlā pieņemtu tiesas spriedumu pret Latvijā reģistrētu uzņēmumu par naudas piedziņu. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka Izraēlas tiesa nebija ievērojusi pušu vienošanos par piemērojamo likumu, saskaņā ar kuru, izskatot lietu, bija jāpiemēro Latvijas procesuālās un materiālās tiesību normas. Tiesa atzina, ka pušu vienošanās par piemērojamo likumu neievērošana ir viens no pamatiem pieteikuma par ārvalsts tiesas sprieduma atzīšanu noraidīšanai.
Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis iesniedza blakus sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 21.jūnija lēmumu, uzskatot, ka blakus sūdzības iesniegšanas termiņš ir Civilprocesa likuma 641.panta otrajā daļā noteiktās 60 dienas no lēmuma noraksta izsniegšanas dienas, jo pieteicēja dzīvesvieta nav Latvijā. Taču pieteikuma iesniedzējs un viņa pārstāvis neņēma vērā, ka pieteikuma iesniedzējs bija izvēlējies vest lietu ar pilnvarotā pārstāvja starpniecību, kurš bija pilnvarots pilnā apmērā pārstāvēt pieteicēju un saņemt tiesas nolēmumus.
Latvijas Republikas Senāts atzina, ka pieteikuma iesniedzēja pārstāvis ir nokavējis procesuālo termiņu blakus sūdzības iesniegšanai, jo pieteicējs neatrodas salīdzināmā situācijā ar personu, kuras dzīvesvieta nav Latvijā un kura nav pilnvarojusi pārstāvi lietas vešanai Latvijā, un kurai objektīvi ir daudz grūtāk un laikietilpīgāk izpildīt attiecīgo procesuālo darbību. Tāpēc uz pieteicēju nevar attiekties Civilprocesa likuma 641.panta otrajā daļā paredzētais pārsūdzības 60 dienu termiņš.