Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
KFinanšu ministrija izstrādājusi likumprojektu “Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likums”. Likumprojekta mērķis ir sekmēt stabilu, drošu un uzticamu starpniecības pakalpojumu sniegšanu, kā arī novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas (NILLTPFN) riskus nekustamo īpašumu darījumos.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka šobrīd nekustamā īpašuma darījumu starpnieks var būt ikviena persona. Pat tad, ja ir pārkāptas NILLTPFN prasības, nav aizliegts turpināt sniegt starpniecības pakalpojumus. Patlaban Latvijā nepastāv efektīvs nekustamā īpašuma darījumu starpniecības pakalpojumu regulējums.
Likumprojekta otrā nodaļa paredz, ka tiks izveidots nekustamā īpašuma darījumu starpnieku reģistrs, kuru savā tīmekļvietnē uzturēs Ekonomikas ministrija (EM). Paredzēts, ka Ministru kabinets nekustamā īpašuma darījumu starpniekam noteiks maksu par personas reģistrāciju reģistrā.
Lai EM varētu pārliecināties, vai persona, kas vēlas uzsākt starpniecības pakalpojumu sniegšanu, atbilst šā likuma prasībām tai būs tiesības, noslēdzot starpresoru vienošanos ar Sodu reģistra pārzini un turētāju, pieprasīt un saņemt no Sodu reģistra ziņas par uzraugāmā likuma subjekta dalībniekiem. Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku uzraudzības kārtība, EM tiesības, nekustamā īpašuma darījumu starpnieka izslēgšana no reģistra un lēmumu pārsūdzēšana noteikta likumprojekta 4. nodaļā.
Likumprojektā nekustamā īpašuma darījumu starpniecības pakalpojumi definēti kā par atlīdzību sniegti pakalpojumi, kas ietver darījuma piedāvājuma izteikšanu, darījuma noslēgšanai nepieciešamo sarunu vešanu, dokumentu sagatavošanu un noteikumu (arī ar darījumu saistīto tiesību un pienākumu) sagatavošanu un izskaidrošanu. Likumprojekta 3.panta otrajā daļā noteikts, kuriem saimnieciskās darbības veicējiem nav jāreģistrējas nekustamā īpašuma darījumu starpnieku reģistrā. Tie ir zvērināti advokāti, zvērināti tiesu izpildītāji, zvērināti revidenti, zvērinātu revidentu komercsabiedrības, maksātnespējas procesa administratori un publiskas personas kapitālsabiedrības.
Nekustamā īpašuma darījumu starpnieks apdrošina savas darbības risku un, pirms uzsāk sniegt starpniecības pakalpojumus, veic civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (CAA). Likumprojekta anotācijā norādīts, ka prasība pēc CAA ir vispārpieņemta Eiropas Savienības valstīs, kurās tiek regulēta nekustamā īpašuma darījumu starpnieka darbība. Turklāt nekustamā īpašuma darījumu starpnieki lielākoties ir fiziskas personas, kurām pašām var nebūt pietiekamu līdzekļu zaudējumu segšanai. Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbība ir saistīta ar dažādiem līgumiem, kuru cenas nav salīdzināmas (piemēram, noma un pārdošana). Līdz ar to katrā līgumā ir paredzēts atšķirīgs atbildības apmērs. Plānots, ka Ministru kabinets noteiks nekustamā īpašuma darījumu starpnieku CAA atlīdzības minimālo apmēru gadā.
Likumprojektā paredzēts pārejas periods, bet Finanšu ministrija uzskata, ka normatīvam jāstājas spēkā pēc iespējas ātrāk – jau 2020. gada 1. maijā.
2020.gada 15.februārī stājas spēkā grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā, ar kuriem noteikta stingrāka uzraudzība elektroenerģijas ražotājiem, kuri saņem valsts atbalstu obligātā iepirkuma veidā. Vienlaikus paredzēts arī uzlabot elektroenerģijas neto norēķinu sistēmu.
Grozījumi paredz pienākumu Ekonomikas ministrijai organizēt obligātā iepirkuma mehānisma uzraudzību un kontroli, novērst pārkompensāciju, kā arī atgūt nepamatoti izmaksāto valsts atbalstu. Kopējais atbalsta periods vienai elektrostacijai, summējot visa veida atbalstus elektroenerģijas ražošanai, nevarēs pārsniegt 20 gadus.
Kontroles laikā būs jāveic elektrostaciju un koģenerācijas staciju aprīkojuma pārbaudes, kā arī jāvērtē, vai staciju darbība atbilst elektroenerģijas obligātā iepirkuma vai garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu nosacījumiem. Konstatējot Ministru kabineta noteikumu prasību pārkāpumu, komersantam varēs atcelt piešķirtās priekšrocības.
Līdz ar grozījumiem likumā sekmēta elektroenerģijas ražošana pašpatēriņa vajadzībām, ar 2020.gada 1.aprīli atbrīvojot elektroenerģijas neto norēķinu sistēmas lietotājus no obligātā iepirkuma komponentes mainīgās daļas maksājuma par pašu saražoto elektroenerģijas apjomu, kas ir nodots un saņemts atpakaļ no elektroenerģijas sadales tīkla. Vienlaikus elektroenerģijas ražošanas iekārtu, arī saules paneļu, pieslēgumiem ar jaudu līdz 11,1 kW vairs nebūs nepieciešama Ekonomikas ministrijas atļauja.
2020.gada 21.februārī stājas spēkā jauni Ministru kabineta noteikumi “Kadastrālās vērtēšanas noteikumi”, kas turpmāk noteiks kadastrālās vērtēšanas kārtību. Jaunie noteikumi groza līdzšinējo nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas kārtību un būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumus saistībā ar būvju nolietojuma noteikšanas metodiku.
Jaunie noteikumi kadastrālās vērtēšanas procesā paredz ņemt vērā ēkas celtniecības gadu, tās tipu, lietošanas veidu un atrašanās vietu. Tie paredz plašākas informācijas publiskošanu par izstrādāto kadastrālo vērtību bāzi, arī izmantotajiem tirgus darījumiem. Tāpat paredzēta projektēto vērtību publiskošana pirms kadastrālo vērtību bāzes projekta izsludināšanas.
Jaunā metodika paredz, ka, aprēķinot kadastrālo vērtību, turpmāk tiks ņemti vērā tikai tādi apgrūtinājumi, kas ietekmē nekustamā īpašuma vērtību, piemēram, lauku zemei: augstsprieguma līnijas, ceļa servitūts, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas u.c. Savukārt ēkas un inženierbūves vērtību būtiski ietekmēs būvniecības periods un ēkas nolietojums. Ēkas nolietojumu automātiski pārrēķinās katru gadu. Šīs izmaiņas uzlabos jaunu un atjaunotu ēku novērtējuma atbilstību nekustamā īpašuma tirgum.
Apbūves zemei, uz kuras atrodas daudzdzīvokļu mājas, noteiks standartplatību, kas ir atkarīga no apbūves intensitātes, un pārējo platību vērtēs kā zaļo zonu. Šis pilnveidojums uzlabos novērtējumus, kad dzīvojamai ēkai piesaistīti lielāki zemes gabali, nekā nepieciešams, un tos izmanto citu māju iedzīvotāji.
Lai nodrošinātu savlaicīgu informācijas pieejamību sabiedrībai par projektētām kadastrālajām vērtībām, Valsts zemes dienests tās publicēs savā tīmekļa vietnē pirms kadastrālo vērtību bāzes projekta izsludināšanas.
Jaunā kadastrālo vērtību bāze valdībai jāapstiprina līdz 2020.gada augustam, bet nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam tā tiks piemērota 2022.gadā.
Ministru kabineta 2020.gada 18.februāra sēdē izskatīja jautājumu par Tieslietu ministrijas izstrādātā likumprojekta “Grozījumi Civilprocesa likumā” turpmāko virzību.
Minētajā sēdē Ministru kabinets atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrādāto likumprojektu un nolēma to virzīt iesniegšanai Saeimā, uzdodot Valsts kancelejai sagatavot likumprojektu iesniegšanai Saeimā. Vienlaikus noteikts, ka atbildīgais par likumprojekta turpmāko virzību Saeimā ir tieslietu ministrs.
Atbilstoši likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumam (anotācijai) grozījumi Civilprocesa likumā tiek virzīti ar mērķi ieviest vispārīgu un uz visām lietu kategorijām (mantiska un nemantiska rakstura prasībām) attiecināmu tiesiskās aizsardzības regulējumu, aizpildot tiesību institūta robu ar tiesību normām.
Jaunais tiesiskais regulējums vērsts uz tiesiskuma un tiesību aizsardzības efektivitātes veicināšanu, kā arī civilprocesuālo institūtu vienveidīgāku izpratni un piemērošanu.
Likumprojekts paredz papildināt Civilprocesa likuma 19.nodaļu “Prasības nodrošināšana” ar pagaidu aizsardzības tiesību institūtu, līdztekus prasības nodrošināšanas regulējumam šajā nodaļā ieviešot visaptverošu pagaidu aizsardzības regulējumu. Līdz ar to izsakot Civilprocesa 19.nodaļas nosaukumu citā redakcijā “Prasības nodrošināšana un pagaidu aizsardzība”.
Prasības nodrošināšana un pagaidu aizsardzība ir radniecīgi tiesību institūti, tomēr tie ir nošķirami atkarībā no tā, kādas tiesiskās sekas rada katrs no šiem pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Proti, prasības nodrošināšanas mērķis ir nodrošināt tiesas sprieduma izpildi mantiska rakstura lietā, savukārt pagaidu aizsardzības mērķis ir personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzības nodrošināšana līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim gan mantiska, gan nemantiska rakstura lietās.
Savukārt tiesas aizsardzības efektivitāte ir atkarīga no tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas efektivitātes.
Līdz ar jauno regulējumu ir mērķis pagaidu aizsardzību izdalīt divos apakšveidos: pagaidu aizsardzība, kas būs piemērojama visu nozaru prasības kārtības lietām – t.s. vispārējā pagaidu aizsardzība un pagaidu aizsardzība, kas būs piemērojama atsevišķu tiesību nozaru prasības kārtības lietām – t.s. speciālā pagaidu aizsardzība.
Savukārt atsevišķu tiesību nozaru prasības kārtības lietās esošo pagaidu aizsardzības regulējumu (t.sk. pagaidu aizsardzības līdzekļus) paredzēts saglabāt tiktāl, ciktāl tas pamatojams ar konkrētas lietas kategorijas specifiku un īpašībām.
Likumprojekts vienlaikus noteic vispārīgu pagaidu aizsardzības līdzekļa aizstāšanas un atcelšanas kārtību.
Ņemot vērā prasības nodrošināšanas un pagaidu aizsardzības tiesību institūtu radniecību, atsevišķus procesuālus jautājumus kā pagaidu aizsardzības pieteikuma saturs, pieņemto lēmumu pārsūdzības un lēmumu izpildes jautājumi, kā arī iespējas prasīt zaudējumu atlīdzību nepamatotas piemērošanas gadījumā ir mērķis transponēt jau esošajā prasības nodrošināšanas regulējumā (Civilprocesa likuma 137., 139., 141., 142., 142.1 , 143. pantā).
Kā arī likumprojekts paredz priekšlikumu attiecībā uz valsts nodevas apmēra noteikšanu, kas maksājama par prasības nodrošinājuma pieteikuma vai pagaidu aizsardzības pieteikuma iesniegšanu tiesā.
Pašlaik noteikts maksājums – valsts nodeva – 0,5 % apmērā no prasības summas, bet ne mazāk par 70 euro, Tieslietu ministrijas ieskatā, šāds valsts nodevas noteikšanas mehānisms kontekstā ar jaunā regulējuma ieviešanu nav samērīgs ar sasniedzamo leģitīmo mērķi – efektīvu tiesību aizsardzību, ieviešot vispārīgu un uz visiem civiltiesiskajiem strīdiem attiecināmu pagaidu aizsardzības regulējumu.
Lai sekmētu un radītu pamatu pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļu lielākai pieejamībai, izteikts priekšlikums valsts nodevu par prasības nodrošinājuma pieteikuma vai pagaidu aizsardzības pieteikuma iesniegšanu tiesā noteikt 70 euro apmērā.
Ar likumprojektu un anotāciju iespējams iepazīties Ministru kabineta mājaslapā.
Saeima 6.februārī, trešajā – galīgajā – lasījumā atbalstīja jaunu likuma projektu, kura mērķis ir regulēt tiesiskās attiecības preču zīmju reģistrācijas, kā arī preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietošanas un aizsardzības jomā.
“Līdzšinējais regulējums ir novecojis – kopš tā pieņemšanas pagājuši 20 gadi, un arī tautsaimniecības attīstībai būtisks ir mūsdienīgs un atbilstošs likums preču zīmju jomā. Uzņēmējiem ir svarīga tiesiskā noteiktība attiecībā uz preču zīmju aizsardzību,” iepriekš sacīja par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgās Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens.
Preču zīme definēta kā apzīmējums, kuru lieto, lai kādas personas preces vai pakalpojumus atšķirtu no citu personu precēm vai pakalpojumiem. Jaunais Preču zīmju likums nosaka preču zīmju teritorialitātes un prioritātes principus, kā arī apzīmējumus, kuri var veidot preču zīmi, tostarp iekļaujot vārdiskas, figurālas, telpiskas, novietojuma, ornamenta, krāsu, skaņu, kustību, multivides un hologrāfiskas zīmes.
Likums aptver gadījumus, kad preču zīmes reģistrāciju atsaka vai atzīst par spēkā neesošu, kā arī nosaka subjektus, kas var iegūt tiesības uz preču zīmi, kā arī preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības, kas izriet no preču zīmes reģistrācijas. Kā norādīts anotācijā, izņēmuma tiesību uz preču zīmi tvērums aptver ne tikai iespēju preču zīmes īpašniekam aizliegt citām personām izmantot saimnieciskajā darbībā jebkuru preču zīmei identisku apzīmējumu, bet arī tādu apzīmējumu, kuru var sajaukt ar preču zīmi vai uztvert kā tādu, kas saistīts ar preču zīmi.
Tāpat likums aptver jautājumus par preču zīmes reģistrācijas procedūru, civiltiesisko atbildību par tiesību uz preču zīmi pārkāpumu, kā arī preču zīmes darbības izbeigšanu.
Likums regulē arī jautājumus par kolektīvo, sertifikācijas, kā arī Eiropas Savienības preču zīmi, kā arī ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.
Jaunais regulējums izstrādāts, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā paredzētās prasības, kā arī aktualizētu un pārstrukturētu līdzšinējā likumā “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” ietverto regulējumu, teikts anotācijā.
Ministru kabinets ar 2020.gada 11.februāra rīkojumiem Nr.49 un Nr.54 apstiprinājis Rīcības plānu publisko iepirkumu sistēmas uzlabošanai un Latvijas Ceturto nacionālo atvērtās pārvaldības plānu 2020. – 2021. gadam. Abos minētajos rīcības plānos paredzēta virkne atbildīgajām institūcijām veicamo uzdevumu, lai uzlabotu iepirkumu sistēmu, kā arī starptautiskās iniciatīvas “Atvērtās pārvaldības partnerība” ietvaros iedzīvinātu atvērtās pārvaldības principus, kas tostarp skar arī publisko iepirkumu jomu.
Rīcības plāns publisko iepirkumu sistēmas uzlabošanai paredz virkni valsts pārvaldes iestādēm un ministrijām veicamu uzdevumu, kuru mērķis ir uzlabot esošo iepirkumu sistēmu. Rīcības plānā paredzēts līdz 2020.gada 30.decembrim sagatavot un publicēt standartizētas kvalifikācijas prasības nozaru griezumā (informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, būvniecība, autotransports, mobilo un fiksēto sakaru pakalpojumi), lai novērstu nepamatotu prasību izvirzīšanu iepirkumos. Paredzēts arī izvērtēt ieguvumus no publisko iepirkumu centralizācijas, ņemot vērā ārvalstu pieredzi, apmācīt iepirkumu komisijas locekļus, veikt Iepirkumu uzraudzības biroja tīmekļvietnē publicēto iepirkuma paziņojumu tulkojumu angļu valodā; izvērtēt iespēju paplašināt Konkurences padomes tiesības piemērot atbildību arī uzņēmumu amatpersonām, kā arī sagatavot un iesniegt grozījumus par Konkurences padomes pilnvaru paplašināšanu un efektivizēšanu; izvērtēt iespēju centralizēt zaudējumu atlīdzināšanas prasību par konkurences tiesību pārkāpumiem celšanu u.c.
Rīcības plāna ietvaros paredzēts arī pilnveidot kandidātu un pretendentu izslēgšanas nosacījumus, sagatavojot grozījumus publisko iepirkumu jomas normatīvajos aktos, izvērtējot šādus izslēgšanas pamatus: par pieļautiem būtiskiem profesionālās darbības pārkāpumiem; par būtiskiem pārkāpumiem iepriekš noslēgtu iepirkumu līgumu izpildē; par nodokļu jomas normatīvo aktu pārkāpumiem, tostarp par nodokļu deklarācijas neiesniegšanu; par vienam patiesajam labuma guvējam piederošu piegādātāju veiktiem pārkāpumiem. Tāpat tiks pārskatīti izslēgšanas nosacījumu piemērošanas termiņi, 12 mēnešus aizstājot ar 3 gadiem, kā arī pārskatīts nosacījums, ka pasūtītājam var netikt paziņoti apakšuzņēmēji, kuri veic mazāk par 10% no kopējā apjoma, lai nodrošinātu, ka arī uz apakšuzņēmējiem tiek attiecināta izslēgšanas gadījumu pārbaude.
Savukārt nacionālais atvērtās pārvaldības rīcības plāns 2020. līdz 2021.gadam paredz virkni apņemšanos, kas var skart ne tikai valsts pārvaldi, bet arī privāto sektoru. Rīcības plāns paredz nākamajos divos gados strādāt šādos rīcības virzienos: publisko iepirkumu līgumu atklātība, informācijas atklātībai nozīmīgu datu kopu publicēšana, interešu pārstāvniecības un lobēšanas atklātība, atvērtā pārvaldība pašvaldībās, kvalitatīva sabiedrības iesaiste reformu procesos un sabiedrībai aktuālu jautājumu risināšanā, korupcijas novēršanas pasākumi.
Starp rīcības plāna apņemšanām ir publisko iepirkumu un līgumu atklātība, paredzot veikt strukturētu iepirkumu līgumu izpildes aprakstošo datu publicēšanu, kā rezultātā tiktu izveidota publisko iepirkumu līgumu datubāze, kurā tiktu apkopota informācija par sākotnējo līguma informāciju, grozījumiem un to pamatojumu, faktiski samaksāto līguma cenu u.c. informāciju. Tāpat šīs apņemšanās ietvaros paredzēts izveidot digitālu iepirkumu izvērtēšanas rīku, kurš ļautu uzraugošajām institūcijām konstatēt, kuriem pasūtītājiem un kuriem iepirkumiem būtu nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību. Kā arī paredzēts nejaušā kārtībā piemērot Integritātes paktu – neatkarīga sabiedriskā labuma organizācija veiks publiskā iepirkuma sabiedrisko uzraudzību no iepirkuma dokumentācijas izstrādes brīža līdz iepirkuma līguma pilnīgai izpildei.
Ar minētajiem rīcības plāniem var iepazīties šeit un šeit.
Konkurences padome (KP), izvērtējot iepriekšējo trīs gadu periodu (2017-2019), ir formulējusi turpmākajam periodam divas pamatprioritātes: efektivizēt un modernizēt konkurences uzraudzību un pārkāpumu izmeklēšanu un veicināt augstu konkurences kultūru.
Lai īstenotu šīs prioritātes, KP izvirzījusi šādus piecus galvenos uzdevumus 2020.gadam:
1. Veikt smagāko pārkāpumu lietu izmeklēšanu, kas 2020.gadā ir t.s. “būvnieku karteļa” lieta, iespējamā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpuma lieta dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū, t.s. “Tīrīgas” lieta un citas. KP maznozīmīgu pārkāpumu gadījumos turpinās izmantot preventīvus rīkus – brīdinājumus, pārrunas un publiskus aizrādījumus.
2. Ņemot vērā 2020.gada 1.janvārī spēkā stājušos grozījumus Konkurences likumā, kas aizliedz publiskām personām pārkāpt vienlīdzīgas konkurences principus, KP veiks publisko personu uzraudzību, veicot pārrunas un diskutējot par iespējamajiem risinājumiem pārkāpumu novēršanā. Publisku personu un to kapitālsabiedrību negodprātīgas rīcības gadījumā KP varēs piemērot arī naudas sodu publiskas personas kapitālsabiedrībām.
3. KP līdzdarbosies normatīvo aktu un tirgus sakārtošanā, kā prioritāras izvirzot atkritumu apsaimniekošanas un farmācijas nozares. Paredzēts arī atsevišķā tirgus uzraudzībā analizēt tirdzniecības platformu ietekmi uz konkurenci.
4. KP turpinās veikt izglītojošus pasākumus visām sabiedrības grupām. KP aicina vērsties iestādē, lai organizētu tikšanos ar KP pārstāvjiem, seminārus u.c. pasākumus, ja ir neskaidrības par godīgas konkurences principu ievērošanu.
5. 2020.gadā KP jāievieš ECN+ direktīva, kura paredz, ka iestādei jābūt nodrošinātai ar visiem nepieciešamajiem rīkiem konkurences tiesību piemērošanai – pietiekams skaits kvalificētu darbinieku, tehniskie un tehnoloģiskie resursi, kā arī jāstiprina konkurences neitralitātes princips.
Plašāk par Konkurences padomes 2020.gadā izvirzītajām prioritātēm skatīt šeit: https://www.kp.gov.lv/.
Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments janvārī izskatīja krimināllietu, kurā persona apsūdzēta par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu, kā rezultātā cietušajam nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi (lieta Nr. SKK-1/2020). Lietas ietvaros tostarp vērtēts jautājums par cietušā pieteiktās kompensācijas par morālo aizskārumu un fiziskajām ciešanām apmēru un piešķiršanas kārtību.
Senāts savā lēmumā grozījis līdzšinējo tiesu praksi par cietušā tiesībām saņemt kompensāciju par ceļu satiksmes negadījumā rezultātā nodarītiem materiāliem un nemateriāliem zaudējumiem.
Senāts atzinis, ka kaitējuma kompensācijas saņemšanas kārtības regulējums cietušajiem, kas par tādiem atzīti noziedzīgajā nodarījumā, kas saistīts ar ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu, būtiski atšķiras no vispārējās Kriminālprocesa likumā noteiktās kārtības, jo šajos gadījumos kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību regulē arī speciālais likums (OCTA likums) un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi.
Tādējādi, mainot līdzšinējo praksi, kas paredzēja, ka kriminālprocesā tiesām kompensācijas pieteikums jebkurā gadījumā jāizlemj pēc būtības un jānosaka kompensācija, ņemot vērā jau izmaksātās vai aprēķinātās apdrošināšanas atlīdzības apmēru, Senāts atzinis, ka, ņemot vērā speciālo regulējumu, kriminālprocesā no vainīgā var tikt piedzīti tie zaudējumi, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar OCTA likumu (kuru atlīdzināšana tajā nav paredzēta), vai kuri pārsniedz OCTA likumā un saskaņā ar to izdotajos normatīvajos aktos noteikto apdrošinātāja atbildības limitu.
Pārējos gadījumos, kas attiecināmi uz OCTA likumu, kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā nenoteic un šādas kompensācijas piešķiršanas jautājums ir risināms saskaņā ar OCTA likuma normām.
Pilnībā ar sprieduma tekstu var iepazīties šeit: http://www.at.gov.lv/lv
Administratīvā apgabaltiesa (Tiesa) 2020.gada 17.februārī pieņēma divus spriedumus lietās Nr. A43009917 un A43009717, atstājot spēkā Konkurences padomes 2017.gada 31.augusta lēmumu (Lēmums) attiecībā uz SIA “Tirdzniecības nams “Kurši”” (Kurši) un AS “Kesko Senukai Latvia” (Kesko). KP Lēmumā konstatēja aizliegta vertikāla vienošanos starp būvmateriālu ražotājiem SIA “Knauf” un SIA “Norgips” un lielākajiem mazumtirgotājiem Kurši, Kesko, SIA “DEPO DIY” un SIA “Krūza”, vienojoties par ilgstošu tālākpārdošanas cenu noteikšanu, kā arī horizontālu karteļa vienošanos minēto mazumtirgotāju starpā, panākot kopīgu sapratni un saskaņotu rīcību attiecībā uz vienotu darbības principu un savstarpēju kontroli vienošanās īstenošanā.
Tiesa spriedumos ir veikusi detalizētu lietas materiālos esošo pierādījumu novērtējumu, tos vērtējot atsevišķi un kopsakarā ar citiem pierādījumiem, secinot, ka Konkurences padome ir pareizi izdarījusi secinājumus par iepriekš minēto aizliegto vienošanos esamību gan vertikālā, gan horizontālā līmenī, kā arī nekonstatēja pamatu noilguma esamībai un citiem Kurši un Kesko norādītajiem KP pārkāpumiem lietas izmeklēšanā. Tiesa spriedumā norāda, ka lietā iegūtie pierādījumi ir fragmentāri, un secina, ka katrs pierādījums, vērtēts atsevišķi, var neliecināt par aizliegtas vienošanās esamību, tomēr, tos skatot kopsakarā ar citiem pierādījumiem, šie pierādījumi iezīmē aizliegtas vienošanās esamību periodā no 2005. līdz 2007.gadam un periodā no 2009. līdz 2015. gadam attiecībā uz Kesko un vismaz 2007.gadā un no 2009. līdz 2014.gadam attiecībā uz Kurši.
Tiesa secinājusi, ka, lai gan lietas materiālos nav pierādījumu par vienošanās pastāvēšanu arī 2008.gadā, skatot visus pierādījumus kopsakarā, var secināt, ka pastāv vienots turpināts pārkāpums no 2005.gada līdz 2015.gadam. Tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā tas, cik ilgstošs ir pārrāvums starp lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, pats par sevi neietekmē vienošanās būtību un ekonomisko mērķi – noregulēt attiecības SIA “Knauf” būvmateriālu mazumtirdzniecības tirgū, mazinot vai pat izslēdzot konkurenci par tālākpārdošanas cenām. Proti, Tiesa nekonstatē, ka abos laika periodos būtu konstatējami atsevišķi pārkāpumi (atsevišķas vienošanās), bet gan vienots turpināts pārkāpums, līdz ar to nav arī pamata pieteicēju argumentam, ka attiecībā uz periodu no 2005. līdz 2007.gadam būtu iestājies noilgums.
Tiesa lietas fragmentāro pierādījumu skatīšanu kopsakarā un attiecīgu secinājumu izdarīšanu pamatojusi ar Eiropas Savienības Tiesas praksē paustajām atziņām, ka aizliegtas vienošanās notiek slēptā veidā, samazinot iespējamo pierādījumu apmēru līdz minimumam, tāpēc jābūt iespējai fragmentāros un izkliedētos faktus papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošus apstākļus. Tādējādi pret konkurenci vērstas darbības var tikt secinātas no noteikta sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma.
Ar Lēmumu Kurši, Kesko un SIA “DEPO DIY” tika piemērots naudas sods kopā gandrīz 5,8 milj. EUR apmērā, savukārt SIA “Knauf”, SIA “Norgips” un SIA “Krūza” noslēdza administratīvos līgumus ar KP vēl pirms Lēmuma pieņemšanas, izbeidzot tiesisko strīdu un apņemoties samaksāt valsts budžetā naudas sodu kopā 1,6 milj. EUR apmērā.
Satversmes tiesa 2020.gada 3.februārī ierosinājusi lietu par Civilprocesa 1.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt Civilprocesa likuma 1.panta pirmo daļu, ciktāl tā nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, par neatbilstošu LR Satversmes 90.pantam un 92.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2017.gada 11.decembra.
Saskaņā ar apstrīdēto normu, katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja vispārējās jurisdikcijas tiesā cēla prasību, lūdzot atzīt par nepamatotiem atbildētāja pieprasītos maksājumus un ar tiem saistītos līgumsoda un likumisko procentu maksājumus un noteikt atbildētājam pienākumu tos anulēt. Pirmās instances tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības lūgusi atzīt tiesisko attiecību nepastāvēšanu starp viņu un atbildētāju, proti, cēlusi negatīvo atzīšanas prasību. Tiesa secināja, ka tiesiskais regulējums neparedz personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību, un pieņēma lēmumu izbeigt tiesvedību civillietā.
Tāpat Pieteikuma iesniedzēja iesniegusi blakus sūdzību par pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība civillietā. Apelācijas instances tiesa pievienojās pirmās instances tiesas lēmuma motivācijai un nolēma atstāt minēto lēmumu negrozītu.
Ar Senāta Civillietu departamenta senatoru kolēģijas rīcības sēdes lēmumu atteikts pieņemt Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību par Rīgas apgabaltiesas lēmumu.
Saeima ir aicināta līdz 2020.gada 3.aprīlim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.