Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
2020.gada 22.martā stājās spēkā likums “Grozījumi Komerclikumā”, ar kuru Komerclikuma regulējums tika papildināts ar tiesību normām, kas noteic, kārtību, kādā kapitālsabiedrību dalībnieki (akcionāri) var realizēt savas tiesības piedalīties un balsot dalībnieku (akcionāru) sapulcēs attālināti.
Likumprojekta “Grozījumi Komerclikumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) norādīts, ka šobrīd, neesot skaidram un nepārprotamam regulējumam attiecībā uz dalībnieku un akcionāru tiesībām piedalīties attālināti dalībnieku (akcionāru) sapulcēs, nav iespējams droši un nešaubīgi organizēt dalībnieku (akcionāru) sapulces, fiziski nepiedaloties sapulcē.
Ar minēto grozījumu spēkā stāšanos likumdevējs kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) paredzējis izvēles iespējas attiecībā uz kārtību, kādā organizēt attālinātu dalību un balsošanu dalībnieku(akcionāru) sapulcēs. Tādējādi pieļaujot dalībniekam (akcionāram) iespēju no jebkuras atrašanās vietas piedalīties dalībnieku (akcionāru) sapulcēs.
Likumdevējs noteicis, ka dalībniekam (akcionāram) ir šādas tiesības:
1) balsot rakstveidā, tai skaitā, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, pirms dalībnieku (akcionāru) sapulces (Komerclikuma 214.1 panta pirmā daļa un 277.1 panta pirmā daļa).
Dalībniekam (akcionāram) ir tiesības šādi izteikt balsojumu vienīgi izpildoties nosacījumiem, ka balsojums tiek nodots tādā veidā, kas ļauj sabiedrībai nodrošināt dalībnieka (akcionāra) identifikāciju, un ka balsojums tiek saņemts sabiedrībā vismaz iepriekšējā dienā pirms dalībnieku (akcionāru) sapulces.
Papildu norādāms, ja dalībnieks (akcionārs) izmanto Komerclikumā noteiktās tiesības un balso pirms dalībnieku (akcionāru) sapulces, tad viņam ir tiesības lūgt, lai sabiedrība apstiprina balsojuma saņemšanu (Komerclikuma 214.1 otrā daļa un 277.1 panta otrā daļa). Šādā gadījumā likumdevējs sabiedrībai ir uzlicis pienākumu nekavējoties pēc dalībnieka (akcionāra) balsojuma saņemšanas nosūtīt apstiprinājumu dalībniekam (akcionāram).
Ja dalībnieks (akcionārs) pirms sapulces ir balsojis, tas neliedz viņam ierasties uz sapulci klātienē vai piedalīties sapulcē attālināti, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus un piedalīties balsošanā sapulcē. Pie šādiem apstākļiem dalībnieka (akcionāra) iepriekš nodotais balsojums ir anulējams un ņemams vērā tikai sapulces laikā nodotais balsojums.
2) piedalīties un balsot dalībnieku (akcionāru) sapulcē, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus (Komerclikuma 214.1 trešā daļa un 277.1 panta trešā daļa).
Šajā gadījumā dalībnieku (akcionāru) sapulce tiek organizēta klātienē, taču dalībniekam ir brīva izvēles iespēja tai pieslēgties attālināti, tas nozīmē, ka daļa dalībnieku (akcionāru) var uz sapulci ierasties klātienē, bet daļa attālināti.
Dalībnieka tiesības piedalīties un balsot sapulcē, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus var tikt realizētas trīs gadījumos: 1) valdei pēc savas iniciatīvas piedāvājot dalībniekiem (akcionāriem) šādu iespēju dalībai sapulcē; 2) noteiktam dalībnieku (akcionāru) skaitam (ja dalībnieku (akcionāri) pārstāv vismaz 20 % no sabiedrības pamatkapitāla un statūtos nav paredzēta mazāka pārstāvības norma) ierosinot valdei nodrošināt šādu opciju; 3) dalībniekiem (akcionāriem) vienojoties un sabiedrības statūtos paredzot, ka sapulcēs ir iespējams piedalīties un balsot arī attālināti.
3) piedalīties un balsot dalībnieku (akcionāru) e-sapulcēs, kas tiek organizētas attālināti – neklātienes sapulces (214.1 sestā daļa un 277.1 panta sestā daļa).
Attiecībā uz e-sapulču organizēšanu norādāms, ka valde pēc savas iniciatīvas vai dalībnieka (akcionāra) lūguma nav tiesīga dalībnieku (akcionāru) sapulci organizēt tikai elektroniski, jo likumdevējs skaidri un nepārprotami noteicis, ka neklātienes sapulču organizēšanai ir jābūt noteiktai kapitālsabiedrības statūtos. Turklāt šādus grozījumus var pieņemt tikai, ja tam piekrīt visi balsstiesīgie dalībnieki (akcionāri).
Savukārt statūtu grozījumus, ar kuriem no statūtiem izslēgtu prasības par e-sapulcēm, var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu.
Pēc būtības e-sapulces izslēdz tiesības ierasties uz sapulci klātienē un paredz pienākumu piedalīties un balsot sapulcē elektroniski.
Ar attiecīgiem grozījumiem Komerclikumā tika ieviests ne tikai regulējums attiecībā uz attālināto dalību un balsošanu dalībnieku (akcionāru) sapulcēs, bet regulējums, kas atvieglo valdes un padomes sēžu protokolu parakstīšanu, neprasot visiem valdes un padomes locekļiem, kas piedalījās sēdē parakstīt protokolu. Minētais regulējums iestrādāts Komerclikuma 299.panta sestajā daļā un 310.panta piektajā daļā.
Ministru kabinets 26.martā nolēma atbalstīt īslaicīgu un ierobežotu transportlīdzekļu vadītāju braukšanas un atpūtas laika izpildes atvieglošanu. Šāds atvieglojums attieksies uz autovadītājiem, kas iesaistīti iekšzemes un starptautiskos pārvadājumos un darbosies Latvijas Republikas teritorijā.
Eiropas Parlamenta un Padomes noteiktais regulējums ļauj steidzamos gadījumos dalībvalstīm piešķirt pagaidu izņēmumu no transportlīdzekļu vadītāju braukšanas un atpūtas laika uz laiku, kas nepārsniedz 30 dienas, tūlīt to darot zināmu Komisijai.
Ņemot vērā, ka ar 2020.gada 12.marta Ministru kabineta rīkojumu Nr.103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, ar kuru no lēmuma pieņemšanas brīža ir izsludināta visā valsts teritorijā ārkārtējā situācija līdz 2020.gada 14.aprīlim ar mērķi ierobežot COVID-19 izplatību ārkārtējās situācijas spēkā esamības laikā, nepieciešams īstenot īslaicīgu un ierobežotu transportlīdzekļu vadītāju braukšanas un atpūtas laika izpildes atvieglošanu.
Minētie atvieglojumi paredz, ka no 2020.gada 26.marta līdz 2020.gada 25.aprīlim:
• ikdienas transportlīdzekļu vadīšanas laikposms nedrīkst pārsniegt 11 stundas (esošo deviņu stundu vietā);
• iknedēļas transportlīdzekļa vadīšanas laikposms nepārsniedz 60 stundas (esošo 56 stundu vietā);
• kopējais uzkrātais transportlīdzekļa vadīšanas laikposms divu secīgu nedēļu laikā nepārsniedz 96 stundas (esošo 90 stundu vietā);
• pēc piecarpus stundu (esošo četrarpus stundu vietā) transportlīdzekļa vadīšanas stundām transportlīdzekļa vadītājs ņem vismaz 45 minūšu pārtraukumu, izņemot gadījumu, ja viņš sāk atpūtas laikposmu;
• 45 stundu regulāro iknedēļas atpūtu var saīsināt līdz 24 stundām, neprasot to kompensēt.”
Šobrīd līdzīgi izņēmumi pamatojoties uz Regulas Nr.561/2006 14.panta 2.punktu, ir pieņemti Austrijā, Horvātijā, Nīderlandē, Slovākijā, Slovēnijā, Grieķijā, Luksemburgā, Polijā, Apvienotā Karalistē, Beļģijā, Bulgārijā, Zviedrijā, Portugālē, Dānijā, Francijā, Maltā, Īrijā, Spānijā un Rumānijā.
Ministru kabineta 26.marta sēdē tika apstiprināti kritēriji un atbalsta saņemšanas kārtība, kādā jebkuras nozares Covid-19 krīzes skarts uzņēmums var kvalificēties dīkstāves pabalstam un nodokļu brīvdienām līdz 3 gadiem.
Dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem var pieteikties krīzes skartie uzņēmumi:
– kuru ieņēmumi no saimnieciskās darbības 2020.gada martā vai aprīlī, salīdzinot ar 2019.gada attiecīgo mēnesi, sakarā ar Covid-19 izplatību ir samazinājušies vismaz par 30%;
– kuru ieņēmumi no saimnieciskās darbības 2020.gada martā vai aprīlī, salīdzinot ar 2019.gada attiecīgo mēnesi, sakarā ar Covid-19 izplatību ir samazinājušies par 20%, ja tie atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem:
• uzņēmuma eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro;
• uzņēmuma nomaksātā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2019. gadā ir ne mazāka kā 800 eiro;
• ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro.
Dīkstāves pabalsts tiks izmaksāts darbiniekam 75% apmērā no mēneša vidējās bruto darba samaksas par pēdējo 6 mēnešu periodu pirms ārkārtas situācijas vai atbilstoši par darbinieka faktiski deklarētajiem datiem pēdējos 6 mēnešos, bet ne vairāk kā 700 eiro apmērā par kalendāra mēnesi. Dīkstāves pabalsts netiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.
Lai pieteiktos dīkstāves pabalstam, uzņēmumam jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā (EDS) līdz 2020.gada 25.aprīlim dīkstāves pabalsta iesniegumu par laikposmu no 2020.gada 14.marta līdz 31.martam un turpmāk līdz nākamā mēneša 25. datumam.
Līdz 2021.gada pašvaldību vēlēšanām Latvijā plānots izveidot 40 pašvaldības līdzšinējo 119 vietā, paredz Saeimā 13.martā, otrajā lasījumā atbalstītais Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekts.
Likumprojekts ietver arī pielikumu, kurā paredzēts noteikt jaunveidojamo novadu teritorijas, to attīstības centrus, kā arī novada pilsētas un novada pagastus. Lemjot par pilsētu statusu, deputāti atbalstīja ierosinājumu Daugavpili, Jūrmalu, Liepāju, Rēzekni un Rīgu noteikt kā lielās pilsētas, nevis republikas pilsētas, kā bija iecerēts sākotnēji.
Ar jauno likuma projektu paredzēts noteikt administratīvo teritoriju un novadu teritoriālā iedalījuma vienību izveidošanas, uzskaites, robežu grozīšanas un administratīvā centra noteikšanas nosacījumus un kārtību, kā arī apdzīvoto vietu statusa noteikšanas, to uzskaites kārtību un institūciju kompetenci šajos jautājumos.
Pašvaldību reforma paredzēta, lai izveidotu ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām, kas spēj nodrošināt tām likumos noteikto autonomo funkciju izpildi salīdzināmā kvalitātē un pieejamībā un sniedz iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus par samērīgām izmaksām, teikts Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekta anotācijā.
Paredzēts, ka 2021.gada pašvaldību vēlēšanas Centrālā vēlēšanu komisija izsludinās jaunajās administratīvajās teritorijās un ar jaunievēlētās pašvaldības domes pirmo sēdi izbeigsies visu bijušo pašvaldību domju pilnvaras. Jaunā pašvaldība būs novadā iekļauto līdzšinējo pašvaldību institūciju, finanšu, mantas, tiesību un saistību pārņēmēja.
Likumprojekts uzliek pienākumu VARAM līdz šī gada 1.jūlijam izstrādāt metodiku pašvaldībām jaunveidojamo novadu darbības uzsākšanai.
Tāpat likumprojekts uzdod pienākumu un nosaka pārejas periodu, lai valsts reģistros un informācijas sistēmās varētu veikt attiecīgās izmaiņas atbilstoši jauno administratīvo teritoriju iedalījumam.
Lai pašvaldību reformas īstenošanas likumprojekts varētu stāties spēkā, tas vēl trešajā lasījumā jāvērtē atbildīgajā Administratīvi teritoriālās reformas komisijā un Saeimas sēdē.
Lai iedzīvotāji ērtāk rastu atbildes uz jautājumiem saistībā ar Covid-19 infekcijas uzliesmojumu un tā radīto ietekmi dažādās jomās, Valsts kanceleja ir izveidojusies tīmekļvietni https://covid19.gov.lv/. Šajā vietnē apkopota informācija no atbildīgo iestāžu mājaslapām, statistikas dati, kā arī biežāk uzdotie jautājumi un atbildes uz tiem.
2020. gada 28. februārī Augstākās tiesas Senāts pieņēma spriedumu lietā Nr. SKA 5/2020 (A43009715), kas ierosināta pēc pieteicēju SIA “AN Priede”, SIA “RT Kadiķi”, SIA “Roluks”, IK “LUUX” un SIA “LK Forest” kasācijas sūdzībām, tās noraidot. Pieteicējas pārsūdzēja Konkurences padomes lēmumu, ar kuru pieteicēju starpā konstatēts Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktais vienošanās aizlieguma pārkāpums starp konkurentiem.
Pieteicēju galvenais arguments bija tas, ka tie nav uzskatāmi par konkurentiem, bet gan par vienu tirgus dalībnieku, jo tos vieno izšķirošā ietekme sabiedrībās. Senāts spriedumā norāda, ka, lai secinātu, ka personai ir izšķiroša ietekme, ir nepieciešams konstatēt līdzdalību vai tai pielīdzināmu ietekmes instrumentu tirgus dalībniekā, turklāt ar noteiktu balsu skaitu, sniedzot skaidrojumu divās atšķirīgās faktiskajās situācijās.
Vienā gadījumā pieteicēji norādīja, ka ir uzskatāmi par vienu tirgus dalībnieku, jo kapitālsabiedrību dalībnieki ir laulātie. Senāts secināja, ka laulāto kopīgas mantas institūts nedod tiesības otram laulātajam piedalīties sabiedrības pārvaldē, līdz ar to nav iespējams īstenot izšķirošu ietekmi. Lai atzītu, ka abi laulātie ir kapitālsabiedrības dalībnieki ar visām no tā izrietošajām tiesībām un pienākumiem, tostarp piedalīties sabiedrības pārvaldē un īstenot ietekmi pār šo sabiedrību, abiem laulātajiem jābūt reģistrētiem dalībnieku reģistrā.
Otrā gadījumā pieteicēji izšķirošu ietekmi pamatoja ar valdes locekļa vienpersoniskas pārstāvības tiesībām visās sabiedrībās. Senāts norādīja, ka tiesības vadīt un pārstāvēt sabiedrību nenodrošina kontroli pār otru sabiedrību. Tieši dalībnieki ir tie, kuriem ir tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē un citu būtisku jautājumu izlemšanā. Pat ja valdes loceklis ir divās sabiedrības, viņš kā pirmās sabiedrības valdes loceklis nevar apiet otrās sabiedrības dalībnieku sapulces kompetenci un ietekmēt tās lēmumu pieņemšanu.
Satversmes tiesa 2020. gada 19.martā ierosinājusi lietu par ‘’Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37.panta ceturtās daļas 2.punkta atbilstību LR Satversmes 106.panta pirmajam teikumam’’.
Apstrīdētā norma noteic, ka par atvasinātas publiskas personas valdes vai padomes locekļa kandidātu, nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem, izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs strādā vadošā amatā atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrībā. Ievērojot šīs kapitālsabiedrības reglamentā noteikto un izvērtējot Pieteikuma iesniedzēja izglītību un profesionālo pieredzi, viņš ticis atzīts par piemērotāko kandidātu kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs ir bijis sodīts par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tādēļ viņa virzīšana valdes locekļa amatam tikusi apturēta pēc informācijas par viņa sodāmību saņemšanas no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra. Pieteicējs uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar viņam Satversmes 106.panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.
Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma ir imperatīva un tā nepārprotami noteic, ka par atvasinātas publiskas personas valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi secināms, ka Pieteicējam nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.
Ņemot vērā konstatēto, Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu ‘’Par Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37.panta ceturtās daļas 2.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106.panta pirmajam teikumam’’.
Satversmes tiesa 13. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-13-01, kuras ietvaros vērtēts jautājums par atteikuma ierosināt kasācijas tiesvedību civilprocesā rezolūcijas veidā atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa secināja, ka, ņemot vērā civiltiesisko attiecību būtību un ietekmi uz personas tiesībām kopsakarā ar kasācijas instances tiesas funkcijām un īpatnībām, pamatojuma princips neprasa lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā norādīt tā motivāciju.
Satversmes tiesa secināja, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā atbilstoši Civilprocesa likuma 464. pantam tiek pieņemts koleģiāli un vienbalsīgi. Šā lēmuma koleģiāla pieņemšana nodrošina vispusīgu vērtējumu jautājumā par to, vai ir pamats ierosināt kasācijas tiesvedību pēc konkrētās kasācijas sūdzības. Lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ietvertā norāde uz tā tiesisko pamatu sniedz personai pietiekamu informāciju par atteikuma iemesliem.
Satversmes tiesa arī norādīja, ka kasācijas instancei ir būtiska loma Latvijas tiesību sistēmā gan publiski tiesiskajās, gan lietas dalībnieku interesēs. Šīs abas intereses ir nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Tomēr publiski tiesiskajām interesēm kasācijas instances tiesā ir galvenā nozīme. Līdz ar to likumdevējam ir jānodrošina, ka kasācijas tiesa efektīvi īsteno savas funkcijas, tostarp atslogojot to no nepamatotu sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa atzīst Ministru kabineta 2008.gada 16.decembra noteikumu Nr.1048 “Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi” 56., 58.un 87.punktu par neatbilstošu Satversmes 64.un 105.pantam un attiecībā uz personām, kam tas piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no izdošanas brīža, turpmāk Apstrīdētas likuma normas.
2020.gada 20.martā Latvijas Republikas Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr.2019-10-0103. Šajā lietā tika apvienotas vairākas Latvijas Republikas Satversmes tiesā gan pēc privātpersonas, gan vairākiem dažādu instanču tiesu pieteikumiem ierosinātās lietas tā saucamajās “gāzes lietās”, kur AS “Latvijas Gāze” vai akciju sabiedrība “Gaso” ir vērsušās tiesā pret privātpersonu par izlietotās dabasgāzes un kompensācijas divkāršā apmērā piedziņu.
Apstrīdētās likuma normas paredz, ka, ja sistēmas operators konstatē, ka dabasgāzes lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, lietotājs samaksā sistēmas operatoram par izlietoto dabasgāzi, kā arī kompensāciju. Kompensācija tiek noteikta, reizinot aprēķināto izlietotās dabasgāzes daudzumu ar tarifu divkāršā apmērā. Savukārt izlietotās dabasgāzes daudzums tiek aprēķināts saskaņā ar sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām.
Galvenie pieteikuma iesniedzēju argumenti par Apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 64.un 105.pantam bija sekojoši:
1. Saprātīga likumdevēja prezumpcijas ietvaros neesot rodams pamats tam, ka likumdevējs būtu vēlējies, lai par vieniem un tiem pašiem zaudējumiem tiktu maksāta kompensācija trīskāršā apmērā vai arī tiktu noteikta tāda sankcija, kas vairākas reizes pārsniedz atlīdzināmos zaudējumus;
2. Ministru kabinets ir pārkāpis likumdevēja pilnvarojumu, jo Apstrīdētās normas ir pretrunā Patērētāju tiesību aizsardzības likumam un neiederas Latvijas tiesību sistēmā. Apstrīdētās normas neatbilst vienam no civiltiesisko attiecību regulējuma pamatprincipiem – ekvivalences nodrošināšanas principam, kas nepieļauj kāda civiltiesisko attiecību dalībnieka pārmērīgu iedzīvošanos uz citu dalībnieku rēķina. Civiltiesiska sankcija 200 procentu apmērā no zaudējumiem, kas tiek aprēķināto pēc paša kreditora, proti, energoapgādes komersanta, apstiprinātas metodikas, ir pārmērīga un neatbilstoša civiltiesiskās atbildības mērķiem un principiem.
Satversmes tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā kompensācija tiesisko seku ziņā pilda līgumsoda funkcijas. Tomēr, nosakot fiksētu kompensācijas apmēru, Ministru kabinets nav nodrošinājis soda individualizācijas principa ievērošanu, proti, to, ka soda apmērs katrā konkrētā gadījumā ir samērojam ar personas izdarīto nodarījumu.
Kompensācijas apmērs neatbilst patērētāju tiesībās pastāvošajam principam, ka līgumsodam vai citai kompensācijai par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi ir jābūt samērīgam ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas rezultātā radītajiem zaudējumiem.
Gadījumā, ja likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabineta konkretizēt kāda jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav tiesību pilnvarot kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma noregulēšanai. Konkrētajā gadījumā Ministru kabinets ir nevis pats noteicis, kā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums, bet gan pilnvarojis to izdarīt sistēmas operatoru. Tātad Ministru kabinets ne viena nav ievērojis pilnvarojuma robežas, bet arī Apstrīdētajās normās ietvēris tādu nosacījumu, kuru nosaka privātpersona nez demokrātiskas leģitimizācijas.
Satversmes tiesa atzina, ka Apstrīdētās normas ir antikonstitucionālas un tādējādi nekad nav bijušas spēkā, jo nav pieņemtas pienācīgā kārtībā, un tāpēc arī nevar radīt tiesiskas sekas. Apstrīdētās normas atzītas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža attiecībā uz personām, kam tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā.
Spriedums pieejams šeit: http://www.satv.tiesa.gov.lv
Latvijas Republikas Senāta Departamentu priekšsēdētāju 2020.gada 12.marta kopsēdē izskatīts jautājums par uzņēmumu pārejas jautājuma procesuālo pakļautību nodokļu parāda piedziņas gadījumā.
Lietas ietvaros iesniedzēja juridiskā persona administratīvajā rajona tiesā bija iesniegusi sūdzību saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu bezstrīdus kārtībā piedzīt nodokļa parādu no šīs iesniedzējas kā cita uzņēmuma (sākotnējā nodokļu parādnieka) ieguvējas Komerclikuma 20.panta izpratnē. Sūdzības iesniedzēja nepiekrita VID secinājumam, ka tā ir uzskatāma par cita uzņēmuma ieguvēju un līdz ar to tai ir pienākums maksāt VID aprēķināto nodokļu parādu šim citam uzņēmumam.
Departamentu priekšsēdētāju kopsēdē vērtēts jautājums par to, vai strīds par uzņēmuma pārejas faktu šajā gadījumā var tikt risināts administratīvā procesa ietvaros, vai arī tas būtu risināms atsevišķi civilprocesuālā kārtībā. Izlemjot minēto jautājumu, departamentu kopsēde pieņēmusi lēmumu, norādot, ka šajā gadījumā uzņēmuma pārejas fakta konstatēšana ir nepieciešama, lai noskaidrotu, vai VID ir pareizi noteicis sava lēmuma adresātu – personu, kurai ir jāmaksā nodokļu parāds.
Departamentu priekšsēdētāju kopsēdes lēmumā norādīts, jautājums par to, vai dienests ir pareizi noteicis lēmuma adresātu, izvērtējams administratīvajā tiesā sūdzības kārtībā. Līdz ar to jautājums par uzņēmuma pārejas konstatēšanu ir pakārtots nodokļa parāda piedziņas jautājumam. Uzņēmuma pārejas jautājuma patstāvīga risināšana civilprocesuālā kārtībā apdraudētu nodokļa parāda piedziņas efektivitāti un sniegtu iespēju nodokļa parādniekam izvairīties no atbildības par nodokļu saistībām, izmantojot formālu juridiskās identitātes maiņu.
Līdz ar to Departamentu priekšsēdētāju kopsēdes lēmumā atzīts, ka nodokļu parāda bezstrīdus piedziņas gadījumā jautājums par nodokļa parādnieka uzņēmuma pārejas konstatēšanu ir pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā.