Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
14. maijā Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par tiesu varu” un “Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā”, paredzot, ka tiek atcelta tiesnešu imunitāte administratīvo pārkāpumu lietās.
Turklāt gadījumā, ja tiks konstatēts, ka administratīvā pārkāpuma apstākļi liecina par tiesneša amata necienīgu rīcību vai tiesnešu ētikas normu rupju pārkāpumu (tostarp, ja tiesnesim būs piemērots administratīvais sods), tiesnesis papildus varēs tikt saukts arī pie disciplināratbildības. Tāpat ar grozījumiem tiek pagarināts tiesnešu disciplināratbildības noilguma termiņš uz četriem gadiem.
Kā norāda likumprojekta autors – Tieslietu ministrija – attiecīgie grozījumi paredzēti, lai stiprinātu sabiedrības uzticību tiesu varai un tiesnešiem, sekmējot tiesu neatkarības un atbildības principu savstarpējo līdzsvaru.
Grozījumi par tiesneša imunitātes atcelšanu administratīvo pārkāpumu lietās stāsies spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos – 2020.gada 1. jūlijā.
2020.gada 21.maijā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Civilprocesa likumā, ar kuriem iecerēts atvieglot parādu atgūšanu par mājas pārvaldīšanas izdevumiem.
Ar šiem grozījumiem paredzēts noteikt, ka no naudas, kas saņemta par pārdotu ar ķīlu apgrūtinātu nekustamo īpašumu, apmierināmi arī prasījumi par maksājumiem, kas saistīti ar īpašuma pārvaldīšanu un dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem.
Normatīvie akti paredz pienākumu dzīvokļa īpašniekam piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā un segt tās izdevumus, kā arī norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Šobrīd gadījumā, ja dzīvokļa īpašnieks nepilda savus pienākumus, pārējiem dzīvokļu īpašniekiem jeb dzīvokļu īpašnieku kopībai ir jāatbild par negodprātīgā vai maksātnespējīgā kaimiņa parādiem un tie jāapmaksā, lai, piemēram, ziemā mājai netiktu atslēgta apkure.
Likumprojekts paredz noteikt, ka no naudas, kas saņemta par pārdoto ar ķīlu apgrūtināto nekustamo īpašumu, apmierināmi prasījumi par maksājumiem par šo nekustamo īpašumu, kas saistīti ar pārvaldības darbību veikšanu dzīvojamā mājā, maksājumiem uzkrājumu fondā un maksājumiem par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem. Vienlaikus ar likuma grozījumiem iecerēts noteikt, ka šie prasījumi apmierināmi ne vairāk kā piecu procentu apmērā no naudas, kas saņemta par nekustamo īpašumu.
Plānots, ka šos prasījumus apmierinās tikai pēc tam, kad būs segti sprieduma izpildes izdevumi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pārdošanu, un to darbinieku prasījumi par darba algu izmaksu, kuri saistīti ar nekustamā īpašuma uzturēšanu. Tāpat prioritāri tiks apmierināti prasījumi par ar algām saistītajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kā arī prasījumi par nodokļu maksājumiem par nekustamo īpašumu.
Lai grozījumi stātos spēkā, tie Saeimai jāatbalsta vēl divos lasījumos.
2020.gada 16.maijā stājās spēkā vairāku Ministru kabineta noteikumu par apdrošinātās personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu grozījumi, ar kuriem paredzēts, ja sociāli apdrošinātai personai būs nepieciešams maternitātes, slimības vai kāds cits sociālās apdrošināšanas pabalsts, kura apmērs tiek noteikts pēc vidējās iemaksu algas 12 mēnešos, no aprēķina perioda tiks izslēgts laiks, kad ir saņemts Covid-19 krīzē noteiktais dīkstāves pabalsts, dīkstāves palīdzības pabalsts vai vecāku pabalsta turpinājums.
Ārkārtējās situācijas laikā tiek piešķirti ar Covid-19 krīzi saistītie pabalsti, taču no tiem neveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, tātad periods, par kuru kāds saņem dīkstāves, dīkstāves palīdzības pabalstu vai vecāku pabalsta turpinājumu, neveido apdrošināšanas stāžu.
Lai nesamazinātu sociālās apdrošināšanas pabalstus, grozījumi nosaka kārtību, kādā tie aprēķināmi, ja persona vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina periodā saņēmusi dīkstāves pabalstu, dīkstāves palīdzības pabalstu vai vecāku pabalsta turpinājumu. Proti, no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina perioda izslēgs tās kalendārās dienas, par kurām persona saņēmusi dīkstāves pabalstu, dīkstāves palīdzības pabalstu un vecāku pabalsta turpinājumu.
Līdz šā gada beigām ir pagarināts termiņš, kurā valsts turpinās sniegt atbalstu darba devējiem, apmaksājot Covid-19 dēļ izsniegtās darbnespējas lapas.
Ārkārtējā situācijā likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” tika noteikts: ja no 2020.gada 22.marta līdz 2020.gada 30.jūnijam darbnespējas lapa izsniegta tādēļ, ka persona saslimusi ar Covid-19 vai atrodas karantīnā, par šo periodu izsniedz darbnespējas lapu B. Savukārt slimības pabalstu piešķir un izmaksā par laiku no darbnespējas otrās dienas. Slimības pabalstu piešķir 80% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
Ar grozījumiem likumā šāda kārtība ir noteikta līdz gada beigām – 31. decembrim. Grozījumi stājas spēkā 16.maijā.
Ar grozījumiem likumā arī noteikts, ka līdz 2020.gada 31.decembrim slimības pabalsta izmaksas periodā (ne ilgāk par 52 nedēļām triju gadu periodā) neieskaita darbnespējas dienas, par kurām personai izsniegta darbnespējas lapa tādēļ, ka tā saslimusi ar Covid-19 vai atradusies karantīnā.
Tādā veidā tiek atbalstīti cilvēki, kuriem izsniegta darbnespējas lapa sakarā ar Covid-19 vai atrašanos karantīnā un kuras šī iemesla dēļ šobrīd ir pārsniegušas likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” noteikto slimības pabalsta kopējo izmaksas termiņu.
Atbilstoši valdības lēmumam no 1.jūnija ir atļauts:
– atsākt organizētu amatiermākslas kolektīvu – koru, deju kolektīvu, pūtēju orķestru, kokļu mūzikas ansambļu, vokālo ansambļu, amatierteātru, folkloras kopu, etnogrāfisko ansambļu, tautas mūzikas grupu (kapelu), tautas lietišķās mākslas studiju vai pulciņu u.c. amatiermākslas kolektīvu – darbību un mēģinājumus iekštelpās un ārtelpās, vienlaikus strikti ievērojot ar kultūras ministra rīkojumu izdotā sanitārā protokola prasības;
– organizēt valsts pārbaudījumu un iestājpārbaudījumi pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības pakāpē, kā arī pieaugušo mācību un interešu izglītības klātienes procesā. Klātienes formātu varēs izmantot arī profesionālās kvalifikācijas eksāmenu un iestājpārbaudījumu norisei;
– organizēt bērnu nometnes, kuru rīkošanai Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi detalizētas vadlīnijas dažādu nometņu organizatoriem;
– neievērojot 2 metru distanci, organizēt sporta treniņus tiem sportistiem, kuri ir Latvijas pieaugušo izlašu, Latvijas Olimpiskās vienības un Latvijas Paralimpiskās vienības dalībnieki, kā arī tādu komandu sporta spēļu augstāko līgu komandu dalībnieki, kuri veic no rakstveida līguma izrietošus sportista pienākumus. Cīņu sporta veidu sportistiem joprojām jāievēro 2 metru distance;
No 21. maija Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas un Šveices valstspiederīgajiem, kā arī personām, kuras pastāvīgi dzīvo šajās valstīs, ir atļauts ieceļot Latvijas Republikā no Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalsts vai Šveices, un izceļot no tās.
Nosacījumi pulcēšanās, publisko vietu un pasākumu apmeklēšanai joprojām ir spēkā – ne vairāk kā 25 personu pasākumi, ievērojot 2 m distanci un stingrus higiēnas noteikumus.
Augstākā tiesa 2020.gada 29.aprīlī paplašinātā sastāvā civillietā Nr. SKC-107/2020 skatīja jautājumu par piedziņas atzīmes ierakstīšanas tiesisko pamatu nekustamam īpašumam, kas ietilpst laulāto kopīgā mantā un uz kuru īpašuma tiesības nostiprinātas vienam laulātam, taču izpildu lietvedība uzsākta pret otru laulāto. Citiem vārdiem tika izskatīts jautājums par to, vai nekustamā īpašuma prezumpcija, kas nostiprināta Civillikuma 994.panta pirmajā daļā, ir tiesisks šķērslis izpildu lietvedības ietvaros ierakstīt piedziņas atzīmi uz ½ domājamo daļu no laulības laikā pirkuma ceļā iegūtā nekustamā īpašuma, kas zemesgrāmatā ierakstīts uz parādnieka laulātā vārda, kā parādnieka daļu laulāto kopīgajā mantā.
Minētais Augstākās tiesas lēmums ieviesīs skaidrību un kalpos par pamatu vienveidīgas tiesu prakses jautājumā par piedziņas atzīmes ierakstīšanu uz nekustamā īpašuma, kas nostiprināts uz parādnieka laulātā vārda bez piemetinājumiem, daļu, kas atbilst parādnieka daļai laulāto kopīgajā mantā, nodrošināšanai, kas līdz šim šajā jautājuma bijusi nekonsekventa.
Lietas faktiskie apstākļi:
Izpildu lietvedības ietvaros zvērināts tiesu izpildītājs iesniedza nostiprinājumu lūgumu par piedziņas atzīmes ierakstīšanu zemesgrāmatas nodalījumā attiecībā uz nekustamā īpašuma, kas ierakstīts uz parādnieka laulātā vārda, ½ domājamo daļu, tas ir, parādnieka daļu laulāto kopīgajā mantā.
Minētais nostiprinājums lūgums par piedziņas atzīmes ierakstīšanu ar zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu tika atstāts bez ievērības.
Apgabaltiesa, izskatot zvērināta tiesu izpildītāja blakus sūdzību, nolēma atstāt negrozītu pārsūdzēto zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu. Kā pamatojumu norādot nekustamā īpašuma prezumpcijas spēku pret zemesgrāmatā ierakstītā īpašnieka laulāto, proti, ja nekustamajam īpašumam nav neviena Zemesgrāmatu likumā noteiktā piemetinājuma, tad atbilstoši nekustamā īpašuma prezumpcijai pieņemams, ka zemesgrāmatā ierakstītajam laulātajam īpašums pieder vienam pašam.
Augstākā tiesa, izskatot zvērināta tiesu izpildītāja blakus sūdzību, paplašinātā sastāvā nolēma atcelt apgabaltiesas lēmumu un nodot jautājumu jaunai izskatīšanai.
Augstākā tiesa norādīja, ka Civillikuma 994.panta pirmā daļa nav piemērojama atrauti no Civillikuma noteikumiem par laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām (89.-110.pants), kas paredz atkāpi no vispārīgajiem noteikumiem par īpašuma tiesībām.
No Civillikuma 91. panta otrās daļas, iztulkojot to kopsakarā ar šā panta pirmo daļu un minētā likuma 89. panta pirmo un otro daļu un 93. pantu, izriet laulāto kopīgās mantas prezumpcija. Līdz ar to laulāto likumisko mantisko attiecību gadījumā piemērojama laulāto kopīgās mantas prezumpcija, kas atbilstoša strīda gadījumā izslēdz Civillikuma 994.panta pirmajā daļā ietvertās nekustamā īpašuma prezumpcijas attiecināšanu.
Parāda piedziņas apstākļos, kad pastāv laulāto likumiskās mantiskās attiecības, laulāto kopīgās mantas prezumpcijas piemērošana nodrošina atbilstošu un taisnīgu kreditoru aizsardzību. Citiem vārdiem, ja uz viena laulātā vārda zemesgrāmatā ierakstīts īpašums, kas iegūts pirkuma ceļā, bez Zemesgrāmatu likumā noteiktiem piemetinājumiem, pret trešajām personām šis nekustamais īpašums ir abu laulāto kopīgā mantā ietilpstošs.
Ar šo atziņu izskatāmajā jautājumā Augstākā tiesa izdarījusi atkāpi no judikatūras, tas ir, no Augstākās tiesas 2017.gada 5.jūlija spriedumā lietā Nr. SKC-245/2017 (C28317513) paustās atziņas, ka, ja zemesgrāmatā nav neviens no Zemesgrāmatu likuma 16.panta 1.punkta a) apakšpunktā minētajiem piemetinājumiem, tad pieņemams, ka ierakstītajam laulātajam īpašums pieder vienam pašam.
Līdz ar to, piedziņas vēršana uz nekustamā īpašuma, kas ierakstīts zemesgrāmatā uz parādnieka laulātā vārda, daļu, kas atbilst parādnieka daļai laulāto kopīgajā mantā, ir tiesisks pamats. Citiem vārdiem piedzinējam ir tiesības lūgt vērst piedziņu uz parādniekam pienākušos daļu laulāto kopīgajā mantā, līdz ar to tiesu izpildītājam ir tiesisks pamats lūgt ierakstīt piedziņas atzīmi zemesgrāmatas nodalījumā, kas kavē jebkuru īpašnieka izdarāmu labprātīgu nostiprināšanu, proti, piedziņas atzīmes mērķis ir nodrošināt piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu.
Papildus norādāms, ka atbilstoši Civillikuma 89.panta otrajai daļai piedziņas gadījumā prezumējama ½ domājamā daļa no nekustamā īpašuma, jo abiem laulātajiem piekrīt skaitliski nenoteiktas domājamās daļas no laulāto kopmantas un to skaitu nevar noskaidrot neizbeidzot laulāto likumiskās mantiskās attiecības.
Ar Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 12.marta spriedumu lietā Nr. SKC-189/2020, izskatot kasācijas sūdzību, Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 9.aprīļa spriedumu civillietā, kurā prasītājs bija cēlis prasību par apakšnomas līguma punkta atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz Civillikuma 1.pantu.
Prasībā norādīts, ka nepastāvot objektīviem apstākļiem, kas minēti līguma 7.3.punktā, atbildētāja nosūtīja prasītājai paziņojumu, kas pamatots tikai ar pušu noslēgtā līguma 7.2.punktu par vienpusēju līguma izbeigšanu. Prasītājs uzskatīja, ka līguma 7.2.punktā noteiktā tiesība vienpusēji atkāpties no līguma ir pretēja labas ticības principam.
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija prasību apmierināja.
Senāts, izskatot lietu, atzina, ka tiesa nevar spriedumu pamatot vienīgi ar Civillikuma 1.pantu. Civillikuma 1.pantā nostiprinātais labas ticības princips nav uzskatāms par tiesai dotu pilnvarojumu katras tiesiskās situācijas risinājumu pielāgot vispārīgiem taisnīguma apsvērumiem, brīvi grozot no likuma vai tiesiska darījuma izrietošas tiesiskās sekas.
Senāts par pamatotiem atzina kasācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, ka tiesa, piemērojot Civillikuma 1.pantā ietverto vispārīgo labas ticības principu, atstājusi bez ievērības civilajās tiesiskajās attiecībās valdošo privātautonomijas jeb līgumu brīvības principu. Līgumu brīvības tiesisks nostiprinājums izriet no Civillikuma normu kopuma, kas apstiprina tiesības līdzējiem brīvi izvēlēties slēgt vai neslēgt kādu līgumu, ar ko slēgt līgumu, kādu saturu tajā ielikt un kādā formā to ietvert (piemēram, Civillikuma 1511.pants), kā arī nosaka robežas, kādās šīs tiesības drīkst īstenot (noteikt aprobežojumus u.tml.). Tāpēc, lai iejauktos privātautonomijā, kuru Civillikuma normas nevis ierobežo, bet maksimāli veicina, tādējādi vairojot sabiedrības uzticēšanos tiesīgi noslēgtu līgumu stabilitātei un saistošam spēkam, jābūt pamatotiem iemesliem.
Konkrētajā gadījumā pušu tiesiskās attiecības izriet no apakšnomas līguma, kas noslēgts starp divām līdztiesīgām juridiskām personām, brīvi vienojoties.
Senāts piekrita kasācijas sūdzībā norādītajam, ka par līguma izpildīšanas ekonomiskām vai citādām grūtībām jādomā pirms līguma noslēgšanas. Tāpēc vēlāka atsaukšanās uz nezināšanu un kļūdainām spekulācijām nav ņemama vērā.
Spriedums pieejams šeit: http://at.gov.lv/lv/judikatura
Ar Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 29.aprīļa lēmumu lietā Nr. SKC-97/2020 nolemts atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tieneša 2018. gada 17. oktobra lēmumu, ar kuru tika atteikts pieņemt prasītāja pretapelācijas sūdzību, jo tā iesniegta pēc apelācijas sūdzībai noteiktā iesniegšanas termiņa.
Senāts atzina, ka pretapelācijas sūdzība ir pieļaujama arī par to sprieduma daļu, par kuru nav iesniegta apelācijas sūdzība, jo ar pretapelācijas sūdzību spriedums tiek pārsūdzēts pēc būtības, un tādēļ spriedums nevar stāties spēkā līdz pretapelācijas sūdzības izskatīšanai.
Vienlaikus Senāts uzsvēra arī valsts intereses kopumā. Pretapelācijas sūdzības jēga ir veicināt tiesiskās noteiktības iestāšanos civiltiesiskos strīdos un atturēt no nevajadzīgas tiesāšanās. Iespēja, ka varētu tikt iesniegta pretapelācijas sūdzība, var atturēt otru prāvnieku no apelācijas sūdzības iesniegšanas, jo ar pretapelācijas sūdzību var tikt pārsūdzēta tā sprieduma daļa, kas apmierina šo prāvnieku un ar kuru pirmais prāvnieks ir samierinājies, lai neturpinātos tiesvedība.
Satversmes tiesā 2020. gada 8. maijā ierosināta lieta “Par likuma “Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam”.
Satversmes tiesā ar pieteikumu vērsusies sabiedrības ar ierobežotu atbildību “OPTIBET”, kurai uz apstrīdētās normas pamata Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija apturēja izsniegtas azartspēļu organizēšanas licences darbību. Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā, jo uzskata, ka tai esot pilnībā liegtas tiesības veikt komercdarbību – organizēt azartspēles interaktīvajā vidē – un gūt no tās ienākumus.
Pieteikuma iesniedzēja norādījusi:
– apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās personas tiesības uz īpašumu, kas citstarp ietverot personas tiesības veikt komercdarbību, tai skaitā komercdarbību uz licences pamata. Šis pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, kā arī neesot samērīgs ar tā leģitīmo mērķi aizsargāt sabiedrību no Covid-19 izplatības, jo azartspēles interaktīvajā vidē tiekot organizētas bez jebkādas personu saskarsmes klātienē.
– apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs arī ar tā leģitīmo mērķi atturēt sabiedrību no nelietderīgiem tēriņiem, jo šis pamattiesību ierobežojums neesot piemērots minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt pastāvot saudzējošāki līdzekļi šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī labums, ko sabiedrība iegūst no šā pamattiesību ierobežojuma, neesot lielāks par personai pamattiesību ierobežojuma rezultātā nodarīto kaitējumu.
– apstrīdētā norma nepamatoti un nesamērīgi ierobežojot arī LESD 49. pantā ietverto personas brīvību veikt uzņēmējdarbību.
Satversmes tiesa 2020. gada 7. maijā ierosināja lietu “Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 “Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi” 98. un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam)”.
Satversmes tiesā ar pieteikumu bija vērsusies Rīgas apgabaltiesa, kuras tiesvedībā ir civillieta, kurā celta prasība par parāda piedziņu pret juridiskām personām – dabasgāzes lietotājiem, kas nav mājsaimniecības lietotāji. No pieteikuma izriet, ka apstrīdētās normas ir piemērojamas pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā.
Rīgas apgabaltiesa, vēršoties ar pieteikumu Satversmes tiesā, norādījusi, ka Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajā daļā ietvertais pilnvarojums Ministru kabinetam neesot noteikts pietiekami skaidri. Savukārt apstrīdētās Noteikumu Nr. 85 normas esot izdotas pārkāpjot šo pilnvarojumu. Turklāt tajās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums neesot samērīgs. Proti, minētajās normās noteiktais enerģijas lietotāja pienākums maksāt kompensāciju, kuru aprēķina, reizinot patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, esot acīmredzami pārmērīgs un neatbilstot civiltiesiskās atbildības mērķiem.
2020.gada 5.maijā, pirmajā Norwegian Chamber of Commerce in Latvia (NCCL) jaunās valdes sēdē Biroja partneris Matīss Dāvis Kukainis tika ievēlēts par NCCL prezidentu/valdes priekšsēdētāju. Pagājušajā gadā viņš bija valdes viceprezidents, bet vēl pirms tam – NCCL valdes loceklis.
NCCL ir viena no top 5 ārzemju tirdzniecības kamerām Latvijā, un tā pārstāv aptuveni 100 uzņēmumus.
Matīss iepriekš bijis arī Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā prezidents, viceprezidents un valdes loceklis, kā arī Lielbritānijas tirdzniecības kameras Latvijā valdes loceklis.
https://www.nccl.lv/news/letter-by-the-newly-elected-chairman-of-nccl
Ar 2020.gada 12. maija un 20.maija Kurzemes apgabaltiesas lēmumiem ir pilnībā noraidīts pret Biroja klientu iesniegtais Kazahstānā reģistrētas bankas – akciju sabiedrības – pieteikums par Kazahstānas tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi Latvijas Republikā.
Šīs lietas ietvaros Kazahstānā reģistrēta banka – akciju sabiedrība – iesniedza vairākus pieteikumus Latvijas tiesā pret Biroja klientu – citu Kazahstānā reģistrētu līgumsabiedrību – kā atbildētāju lietā, prasot Latvijas tiesu Latvijā atzīt un izpildīt vairākus Kazahstānas tiesas nolēmumus pret Biroja klientu, kuri saistīti ar Biroja klienta noslēgto darījumu apstrīdēšanu un citām Biroja klienta mantiskajām interesēm vairāku miljonu ASV dolāru apmērā.
Ņemot vērā Biroja klienta sniegto informāciju par tiesas procesa norises pārkāpumiem Kazahstānā un būtiskiem Biroja klienta procesuālo tiesību aizskārumiem Kazahstānas tiesvedības procesā, Birojs detalizēti izvērtēja konkrēto situāciju un palīdzēja sagatavot klientam juridisko argumentāciju, un iesniegt attiecīgās blakus sūdzības par klientam nelabvēlīgiem Kurzemes rajona tiesas nolēmumiem, kuru ietvaros Kazahstānas tiesas nolēmumi pret klientu tikuši atzīti.
Kurzemes apgabaltiesa ņēma vērā blakus sūdzībās ietverto, Biroja sagatavoto argumentāciju par nepieļaujamību Latvijā ne atzīt, ne izpildīt attiecīgos Kazahstānas tiesas nolēmumus. Tiesa atzina, ka Kazahstānas tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde Latvijā nav pieļaujama, jo tā neatbilstu Latvijas sabiedriskajai iekārtai (Latvijas demokrātiskajām, ar Satversmi aizsargātajām vērtībām), turklāt vienā no šīm lietām Biroja klients nemaz nav bijis tiesvedības dalībnieks Kazahstānā, savukārt Latvijā tas ticis iesaistīts konkrētajā tiesas procesā.
Līdz ar to attiecīgie Kazahstānas tiesas nolēmumi pret Biroja klientu nav atzīti Latvijā, tādā veidā ļaujot klientam novērst nepamatotu, Latvijas Satversmei neatbilstošu apdraudējumu tā īpašuma interesēm un zaudējumu rašanās risku vairāku miljonu ASV dolāru apmērā.