Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
2020.gada 18.jūnijā pirmajā lasījumā tika atbalstīti grozījumi Komerclikumā, kas paredzēs, ka arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) darbinieki varētu savā īpašumā iegūt uzņēmuma daļas.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka patlaban komerctiesību regulējums paredz iespēju piešķirt akciju pirkuma tiesības tikai akciju sabiedrībām, tomēr attiecībā uz jaunuzņēmumiem vai citiem strauji augošiem uzņēmumiem, kas darbojas, piemēram, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā, un to izvēlētā komercdarbības forma ir SIA, tas nav paredzēts.
Kapitāla daļu pirkuma tiesības ir darbinieka tiesības iegūt uzņēmuma daļas un pēc noteikta laika var izmantot šīs tiesības, neatkarīgi no uzņēmuma kapitāla daļu tā brīža patiesās vērtības. Darbinieks iegūst iespēju realizēt daļas un iegūt kapitāla pieaugumu gadījumā, ja uzņēmuma vērtība ir pieaugusi. Īpaši svarīgi tas ir jaundibinātiem (parasti tehnoloģiju) uzņēmumiem, kuru vērtība tā sākotnējos darbības gados ir grūti nosakāma. Kopumā šie grozījumi veicinās jaunuzņēmumu rašanos un attīstību, kā arī labvēlīgi ietekmēs inovāciju sistēmas attīstību.
Likumprojekts paredz papildināt izņēmumus attiecībā uz SIA daļu iegūšanu, nosakot: uzņēmums nedrīkst iegūt savas daļas, izņemot gadījumus, kad tas šīs daļas iegūst, lai piešķirtu tās darbiniekiem un valdes un padomes locekļiem. Vienlaikus paredzēta virkne saistīto grozījumu, kas nostiprinātu uzņēmumu daļu kategorijām attiecināmās tiesības, piešķiršanas un atsavināšanas kārtību.
Tāpat Saeima vienlaikus konceptuāli atbalstīja saistītos likuma grozījumus “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas paredz, ka nodokļu atbrīvojums būs piemērojams arī uz SIA kapitāldaļu pirkuma tiesībām.
Lai grozījumi Komerclikumā un likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” stātos spēkā, tie vēl otrajā un trešajā lasījumā jāpieņem Saeimai.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti 2020.gada 17.jūnijā pirmajā lasījumā atbalstīja Būvniecības likuma grozījumus, kas paredz skaidri nošķirt katra būvniecības procesa dalībnieka atbildību, kā arī konkretizēt kontrolējošo iestāžu kompetenci un novērst neskaidrības likuma piemērošanā.
Likuma grozījumi paredz noteikt katra būvniecības procesa dalībnieka atbildību par konkrētu posmu – tiks noteikts atbildības apjoms, un katrs dalībnieks atbildēs par savu būvniecības procesa daļu. Regulējumu plānots papildināt ar būvniecības ierosinātāja, būvspeciālista profesionālajiem, kā arī citu būvniecības procesa dalībnieku pienākumiem un atbildību, nosaka likumu grozījumi.
Patlaban likumā nav stingri nodalīta procesa dalībnieka (juridiskās personas) un iesaistītā sertificētā būvspeciālista (fiziskās personas) atbildība. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, pašreizējais regulējums būtiski apgrūtina būvniecības ierosinātāja un trešo personu interešu aizstāvību.
Līdz ar izmaiņām plānots ieviest tā saukto klusēšanas-piekrišanas principu būvniecības procesa dokumentācijas kārtošanā. Tas attieksies uz noteiktiem gadījumiem būvnoteikumos, piemēram, ja būvvalde nebūs normatīvajos aktos noteiktajos termiņos pieņēmusi lēmumu vai veikusi atzīmi, tad būs uzskatāms, ka būvvalde būs pieņēmusi labvēlīgu lēmumu, vai atzīme būs veikta saskaņā ar būvniecības ierosinātāja sniegto informāciju.
Tāpat tika atbalstīta virkne citu izmaiņu likumā, kas paredz cita starpā precizēt jēdzienu definīcijas, kā arī vietējās pašvaldības būvvaldes un citu kontrolējošo institūciju kompetenci. Vienlaikus plānots ieviest maksas pakalpojumu attiecībā uz būvdarbu un ekspluatācijas uzraudzību būvēm jūrā.
Lai izmaiņas Būvniecības likumā stātos spēkā, tās vēl trīs lasījumos jāpieņem Saeimai.
2020.gada 11.jūnijā galīgajā lasījumā Saeimā pieņemts Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likumu, lai regulētu starpnieku darbības tiesiskos pamatus un nodrošinātu šo personu profesionālās darbības uzraudzību. Sākot ar 2021.gada 1.jūliju, starpniecības pakalpojumus drīkstēs sniegt tikai tās personas, kuras iekļautas nekustamā īpašuma darījumu starpnieku reģistrā.
Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu darījumu starpniecības jomā nepastāv efektīvs nozares regulējums. Arī nozares pārstāvji ir atzinuši, ka tikai nelielu tirgus daļu aizņem reģistrēti un godprātīgi pakalpojuma sniedzēji. Likuma mērķis ir sekmēt stabilu, drošu un uzticamu starpniecības pakalpojumu sniegšanu, kā arī novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu nekustamā īpašuma starpniecības darījumos. Starpnieku darbības uzraudzību nodrošinās Ekonomikas ministrija (EM), sadarbojoties ar Valsts ieņēmumu dienestu.
Noteikts, ka nekustamā īpašuma darījumu starpnieks ir fiziska vai juridiska persona, kas sniedz nekustamā īpašuma darījumu starpniecības pakalpojumus, proti, par atlīdzību izsaka nekustamā īpašuma darījumu piedāvājumus, ved darījumu sarunas un sagatavo dokumentus, kā arī sniedz citus pakalpojumus, kas nepieciešami nekustamā īpašuma atsavināšanai, iznomāšanai, izīrēšanai vai citādai nodošanai lietošanā.
Personai, kas vēlēsies uzsākt starpniecības pakalpojumu sniegšanu, būs jāiesniedz EM attiecīgs iesniegums, savukārt ministrijai savā tīmekļvietnē būs jāuztur publiski pieejams nekustamo īpašumu starpnieku reģistrs. Vienlaikus EM būs tiesības izslēgt nekustamā īpašuma darījumu starpnieku no reģistra, ja tas pārkāps likumā noteiktās prasības.
Likumā noteikts, ka starpniekiem jāpiedalās savas kvalifikācijas celšanas pasākumos. Minimālo kvalifikācijas celšanas pasākumu apjomu un saturu noteiks valdība.
Nekustamā īpašuma darījumu starpniekam katru gadu līdz 31.janvārim būs jāsniedz EM informācija par iepriekšējā kalendāra gadā noslēgtajiem starpniecības pakalpojumu līgumiem. Reģistrācijas maksu un ikgadējo nekustamā īpašuma darījumu starpnieka uzraudzības maksu, kas jāveic starpniekam, noteiks Ministru kabinets.
Nekustamā īpašuma darījumu starpniekiem būs pienākums sniegt vispusīgu un patiesu informāciju par attiecīgo nekustamo īpašumu – arī par trūkumiem, nastām, apgrūtinājumiem un nodokļiem. Ja informācija tiks noklusēta, starpniekam būs jāuzņemas atbildība par radītajiem zaudējumiem, paredz likums.
Saeima 11.jūnijā galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā un likumā par “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”. Grozījumu mērķis, pēc likumprojekta autoru iecerētā, ir veicināt efektīvāku tiesībaizsardzības iestāžu darbu un paātrināt izmeklēšanas procesu.
Būtiskākais no pieņemtajiem Kriminālprocesa likuma grozījumiem paredz likumā paredzēt un nostiprināt aizturētās un aizdomās turētās personas pienākumu sniegt patiesas liecības gadījumā, ja šīs personas izmanto tiesības liecināt. Ja tiks konstatēta apzināti nepatiesas liecības sniegšana, šādas darbības varēs atzīt par atbildību pastiprinošu apstākli.
Tāpat turpmāk tiesnešiem kriminālprocesā būt tiesības, izvērtējot lietas apstākļus un lietas dalībnieku viedokļus, noteikt tiesas debašu runu ilgumu un apsūdzētā pēdējā vārda ilgumu. Tiek paredzēts, ka, procesa dalībniekiem sniedzot argumentus, paskaidrojumus un apsvērumus īsākā un koncentrētākā veidā, tiks veicināta procesuālās ekonomijas principa ievērošana.
Tāpat ar grozījumiem noteikts, ka krimināllietu ar vairākiem apsūdzētajiem varēs iztiesāt bez kāda apsūdzētā piedalīšanās gadījumā, ja tiesas sēdē izskata apsūdzību pret citiem apsūdzētajiem, un konkrētā, klāt neesošā apsūdzētā piedalīšanās nav nepieciešama un viņš paziņojis, ka šajā sēdē nevēlas piedalīties.
Savukārt ar grozījumiem Krimināllikumā paredzēts noteikt lielāku iespējamo maksimālā naudas soda kā papildsoda apmēru, gradējot to atbilstoši noziedzīga nodarījuma kaitīgumam un vainīgā mantiskajam stāvoklim. Turpmāk maksimālais iespējamais naudas sods, ko piemēros par smagiem noziegumiem, par kuriem paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par pieciem gadiem, vai par sevišķi smagiem noziegumiem, varēs sasniegt piecus tūkstošus Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmēru.
Ar grozījumiem paredzēts noteikt, ka turpmāk kriminālatbildība par svešas mantas bojāšanu aiz neuzmanības, nevērīgi rīkojoties ar uguni vai citādā vispārbīstamā veidā, iestāsies tikai tādā gadījumā, ja tā rezultātā būs radīts būtisks kaitējums. Līdz grozījumu pieņemšanai kriminālatbildība bija paredzēta neatkarīgi no kaitīgu seku iestāšanās.
Savukārt ar grozījumiem likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” definēti konkrēti kritēriji, kas norāda uz noziedzīga nodarījuma maznozīmīgu, kādēļ par to var neuzsākt kriminālprocesu vai arī to izbeigt, lemjot par personas atbrīvošanu no kriminālatbildības.
Ar grozījumiem noteikts, ka par maznozīmīgu noziedzīgu nodarījumu uzskatāms tāds nodarījums, kura rezultātā nodarīts mantisks zaudējums, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī bijis mazāks par pusi no tai laikā Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēnešalgas, vai kura radītais ar likumu aizsargāto interešu apdraudējums ir neliels.
Senāta Civillietu departaments 2020.gada 29.aprīlī paplašinātā sastāvā lietā Nr. SKC-97/2020 (C29520717) vērtēja jautājumu, vai lietas dalībniekam ir tiesības, iesniedzot pretapelācijas sūdzību, pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kura nav pārsūdzēta ar apelācijas sūdzību. Citiem vārdiem sakot, vai likumdevējs pieļauj iespēju lietas dalībniekam ar pretapelācijas sūdzību pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu arī tajā daļā, kas nav apstrīdēta apelācijas sūdzībā.
Senāts norādīja, ka atbildes uz šo jautājumu izriet no Civilprocesa likuma 203.panta otrās daļas, 423.panta pirmās daļas un 424.panta tvēruma.
Civilprocesa likuma 203.panta otrā daļa reglamentē pirmās instances sprieduma spēkā stāšanās kārtību, proti, ja pirmās instances tiesas spriedums pārsūdzēts kādā daļā, tā nepārsūdzētajā daļā spriedums stājas spēkā, kad notecējis termiņš tā pārsūdzībai.
Savukārt no Civilprocesa likuma 423.panta pirmās daļas, vērtējot to kopsakarā ar 424.pantu, izriet, ka pretapelācijas sūdzību puse ir tiesīga iesniegt 30 dienu laikā (lietās, kas skar bērnu, 15 dienu laikā) no apelācijas sūdzības noraksta nosūtīšanas dienas.
Analizējot minēto tiesību normu saturu, Senāts atzina, ka gadījumā, ja par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegta apelācijas sūdzība tikai daļā, pārsūdzētais spriedums ar apelācijas sūdzību nepārsūdzētajā daļā stājas spēkā tikai pēc pretapelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa notecējuma. Respektīvi pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā atbilstoši Civilprocesa likuma 203.pantam aptver gan apelācijas sūdzības iesniegšanu, gan pretapelācijas sūdzības iesniegšanu.
Līdz ar to, likumdevējs paredzējis tādas pretapelācijas sūdzības iesniegšanu, ar kuru var pārsūdzēt jebkuru sprieduma daļu, neskatoties, kādā sprieduma daļā iesniegta apelācijas sūdzība.
Šāda pieeja nodrošina vienlīdzīgu procesuālo tiesību samēru starp pusēm – pusei, kura nav izmantojusi tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, tiek nodrošinātas tiesības reaģēt uz otras puses iesniegto apelācijas sūdzību pilnā apjomā, proti, pārsūdzēt jebkuru sprieduma daļu. Ar tādu pieeju tiek veicināta tiesiskā stabilitāte, jo pretapelācijas sūdzības iesniegšanas iespēja var atturēt otru pusi no apelācijas sūdzības iesniegšanas tieši tā iemesla dēļ, ka ar pretapelācijas sūdzību var tikt pārsūdzēta sprieduma daļa, kas apmierina šo lietas dalībnieku un ar kuru pirmais lietas dalībnieks ir samierinājies, lai neturpinātos tiesvedība.
Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 29.aprīļa lēmums lietā Nr. SKC-97/2020 pieejams: http://www.at.gov.lv/lv
Satversmes tiesa 2020. gada 25. jūnijā pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-24-03 “Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam”.
Izskatāmā lieta tika ierosināta par Noteikumu Nr. 913 2. punkta, redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. janvārim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam. Minētā tiesību norma noteica, ka garantētais minimālais ienākumu (turpmāk – GMI) līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Ministru kabinets no 2020. gada 1. janvāra paaugstināja GMI līmeni par 11 euro un noteica, ka tas ir 64 euro. Satversmes tiesa secināja, ka grozījumi apstrīdētājā normā nav pamats, lai izbeigtu tiesvedību lietā, un ir jāizvērtē Noteikumu Nr. 913 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra, satversmība.
Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis neatbilst sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principiem, jo nenodrošina trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un neizpilda no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.
Satversmes tiesa norādīja, ka GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Turklāt GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida sociālo palīdzību. Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.
No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem Satversmes tiesa neguva pamatojumu tam, kādēļ GMI līmenis ir noteikts 64 euro apmērā. Satversmes tiesa secināja, ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai. Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Satversmes tiesa norādīja, ka par šā pienākuma izpildi ir atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktais uzdevums izmaksāt trūcīgām personām pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses.
Satversmes tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu. Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.