Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB “Spīgulis & Kukainis” Ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
2020.gada 21.jūlijā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija konceptuāli atbalstīja grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kas paredz obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu.
Valsts atbalstu elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem plānots izmaksāt tikai no valsts budžeta, tādējādi atceļot OIK maksājumu elektrības patērētājiem – mājsaimniecībām, uzņēmumiem. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka, atceļot OIK maksājumu, mājsaimniecībām par patērēto elektroenerģiju būtu jāmaksā vidēji par 15% mazāk, nekā iepriekš, uzņēmēju peļņa varētu palielināties apmēram par 0,44%, savukārt ražotāju cenas precēm un pakalpojumiem samazinātos par apmēram 0,2%.
Lai likuma grozījumi stātos spēkā, tie vēl trijos lasījumos jāskata Saeimai.
Saeima 2020.gada 9.jūlijā galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Kredītiestāžu likumā un likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Paredzēts, ka kredītiestādes parādus pilnā vai daļējā apmērā varēs vienpusēji dzēst par kredītiem, ko iedzīvotāji līdz 2008.gada beigām ņēmuši nekustamā īpašuma iegādei. Tāpat paredzēts, ka dzēst varēs arī hipotekāro kredītu galvojuma, kā arī cedētās saistības.
Kredītiestāžu likuma grozījumi noteic hipotekāro kredītu dzēšanas pamatprincipus, savukārt izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā paredz, ka dzēstās saistības parādniekam neuzskatīs par ienākumu un neapliks ar kapitāla pieauguma nodokli.
Līdz šim atsevišķas kredītiestādes jau īstenoja dažādas izlīguma programmas, rakstiski noslēdzot obligātu divpusēju vienošanos. Grozījumu anotācijā norādīts, ka priekšlikums par vienpusēju parādu atlaišanu rosināts, jo līdzšinējā prakse uzskatāma par būtiski kavējošu faktoru saistību pilnīgai vai daļējai dzēšanai.
2020.gada 14.jūlija Ministru kabineta sēdē apstiprināta jauna atbalsta programma uzņēmējiem – valsts garantijas lielajiem un vidējiem komersantiem, kuru darbību ietekmējusi Covid-19 izplatība. Programmas kopējais finansējums – 40 miljoni eiro. Garantijas piešķirs AS ”Attīstības finanšu institūcija Altum“. MK noteikumi stāsies spēkā un atbalsts uzņēmējiem būs pieejams pēc atbalsta programmas saskaņošanas ar Eiropas Komisiju.
Garantijas būs pieejamas komersantiem, kuru plānotais eksporta apjoms turpmākajos divos gados ir vismaz 50% no apgrozījuma, un:
– ja iepriekšējos divos noslēgtajos finanšu gados eksports tiem ir bijis vismaz 30% no apgrozījuma,
– ja aizņēmējs pārceļ darbību uz Latviju no valsts ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas,
– vai ja aizņēmējs uzsāk jaunu saimniecisko darbību Latvijā.
Garantijas tiks sniegtas jauniem un esošiem kredītiestādes finanšu pakalpojumiem – aizdevums investīciju veikšanai un apgrozāmo līdzekļu finansēšanai, t. sk. kredītlimitiem (kredītlīnijām un overdraftiem), finanšu līzingam, finanšu līzinga limitiem.
Garantija segs līdz 90 % no neatmaksātās finansējuma pamatsummas jauniem finanšu pakalpojumiem un no atliktās pamatsummas par esošiem finanšu pakalpojumiem.
Garantijas komersantiem tiks sniegtas līdz 8 gadiem. Esošiem finanšu pakalpojumiem Altum garantiju līdz maksimālajam termiņiem varēs piesaistīt, ja kredītiestāde atlikusi pamatsummas maksājumu vismaz par 12 mēnešiem.
Finanšu pakalpojuma summa, ko segs garantija, nevarēs pārsniegt 25% no komersanta 2019. gada kopējā apgrozījuma. Jauniem finanšu pakalpojumiem minimālā garantija būs 1,5 miljoni eiro, maksimālā garantija komersantam un tā saistītai personu grupai varēs būt 15 miljoni eiro. Savukārt atliktai pamatsummai minimālais finanšu pakalpojuma atlikums varēs būt 10 miljoni eiro, savukārt maksimālā garantija komersantam un tā saistītai personu grupai varēs būt 15 miljoni eiro.
Plānots, ka programmas ietvaros kopumā tiks atbalstīti aptuveni 25 komersanti, piesaistot banku finanšu pakalpojumus indikatīvi 450 miljonu eiro apmērā.
Detalizēti apraksts MK noteikumos “Noteikumi par garantijām lielajiem un vidējiem komersantiem, kuru darbību ietekmējusi Covid-19 izplatība”, kas pieejami šeit: http://tap.mk.gov.lv/lv
Valsts kanceleja ir sagatavojusi Trauksmes celšanas likuma grozījumus ar mērķi Latvijas normatīvajos aktos pārņemt Eiropas Savienības Trauksmes cēlēju direktīvu un tādējādi paplašināt pārkāpumu loku, par ko varēs sniegt ziņojumus trauksmes celšanas ietvaros.
Grozījumi paredz, ka trauksmes celšana turpmāk būs iespējama arī par patērētāju tiesību aizsardzības pārkāpumiem, privātās dzīves un personas datu aizsardzības un informācijas sistēmu drošības pārkāpumiem, pārkāpumiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas jomā, pārkāpumiem transporta drošībā, dzīvnieku labturības pārkāpumiem, kā arī pārkāpumiem attiecībā uz iekšējo tirgu (preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvās aprites pārkāpumi; nepamatotu nodokļu priekšrocību iegūšana).
Ar grozījumiem arī tiek precizēts, ka gadījumā, ja privāto tiesību juridiskā personām darbojas maksājumu pakalpojumu sniegšanas, elektroniskās naudas emisijas, vērtspapīru apgrozības, revīzijas pakalpojumu, pensiju fondu darbības, kredītspējas vērtēšanas, kredītiestāžu, ieguldījumu pārvaldes sabiedrību un ieguldījumu fondu, tai skaitā alternatīvo, finanšu konglomerātā ietilpstošo komercsabiedrību darbības, apdrošinātāju un pārapdrošinātāju darbības, ieguldītāju interešu aizsardzības un noguldījumu garantiju sistēmas darbības vai finanšu un kapitāla tirgus un tā dalībnieku uzraudzības sektorā, šīm juridiskajām personām būs jāizstrādā iekšējā trauksmes celšanas sistēma neatkarīgi no nodarbināto skaita.
Pārējām privāto tiesību juridiskajām personām tiek saglabāta prasība par iekšējās trauksmes celšanas sistēmas obligātu izstrādi, ja tajā nodarbināto skaits pārsniedz 50.
Tāpat ar grozījumiem paredzēts noteikt, ka turpmāk valsts garantētā aizsardzība pret trauksmes celšanas dēļ radītām nelabvēlīgām sekām attieksies ne tikai uz trauksmes cēlēju un viņa radiniekiem, bet arī saistītām personām, piemēram, kolēģiem, trauksmes cēlējam piederošām juridiskām personām vai citiem atbalstītājiem.
Par grozījumu teksta galīgo redakciju vēl būs jālemj Ministru kabinetam un Saeimai. Paredzēts, ka ieinteresētās personas varēs pieteikties līdzdalībai projekta tālākajā izstrādē pēc grozījumu izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē.
Ar grozījumu tekstu un anotāciju iespējams iepazīties šeit: https://www.mk.gov.lv/lv
Atsaucoties uz valdības deklarācijā un Likumā par ostām dotajiem uzdevumiem attiecībā uz ostu pārvaldības modeļa maiņu Latvijā, Satiksmes ministrija ir izstrādājusi likumprojektu “Grozījumi likumā par ostām” un Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumā.
Galvenais likumprojekta mērķis ir mainīt ostu pārvaldības modeli, Ministru kabinetam izveidojot kapitālsabiedrību ostas pārvaldes funkciju veikšanai Rīgas ostā un Ventspils ostā.
Mērķis šādai ostu pārvaldības modeļa maiņai ir ieviest valsts kapitālsabiedrību pārvaldības principus, balstoties uz starptautisku praksi un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācijām.
Plānotie grozījumi likumā paredz nodrošināt vairākus ostu pārvaldības jautājumus – lielāku ostu neatkarību attiecībās starp kapitālsabiedrību un akcionāru, īpašumtiesību jautājumus (valstij piederošo akciju turētājas būs Satiksmes ministrija, Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija), pārraudzības nodrošināšanu, skaidrāku vadības, valdes un padomes locekļu atlasi, to kvalifikācijas un atlīdzības jautājumus.
Arī pēc grozījumu pieņemšanas paredzēts saglabāt ostu maksājumus pašvaldībām 10% apmērā no ostu maksām pašvaldību infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai ostas darbības nodrošināšanai.
Likumprojektā paredzēts, ka kapitālsabiedrībā, kas veic ostas pārvaldes funkcijas Rīgas ostā un Ventspils ostā, arī pašvaldībai būs tiesības iegūt akcijas ar nosacījumu, ka valstij paliek ne mazāk kā divas trešdaļas akciju.
Attiecībā uz mazajām ostām likumprojektā paredzēta iespēja, ka mazās ostas pārvaldīšanai iespējams izmantot gan esošo modeli, ka ostas pārvaldes funkcijas veic pašvaldības izveidota iestāde, gan arī iespēju mazās ostas pārvaldi organizēt, dibinot kapitālsabiedrību.
Likumprojektā paredzēts grozīt Likuma par ostām 7.panta otrajā un trešajā daļā ietverto funkciju sadalījumu publisko tiesību jomā (valsts pārvaldes funkcijās) un privāto tiesību jomā. Likumu paredzēts papildināt ar uzskaitījumu par šādām ostas pārvaldes funkcijām privāto tiesību jomā: pati vai ar juridiski patstāvīgu vienību, kuru tā kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības, veic citus maksas pakalpojumus, tostarp infrastruktūras apsaimniekošanu, navigācijas un tehnisko līdzekļu uzturēšanu, velkoņu pakalpojumus, ledus laušanu, avārijas seku likvidēšanu, hidrogrāfiskos mērījumus, loču transfēru, loču pakalpojumu un navigācijas pakalpojumu nodrošināšanu ostā un ostas pievedceļos.
No likuma plānots izslēgt noteikumu par tiesībām ostas pārvaldei izstrādāt, saskaņot Satiksmes ministrijā un pašvaldībai izdot ostu noteikumus kā saistošos noteikumus. Turpmāk paredzēts, ka šādus noteikumus kuģu satiksmes organizēšanai un piestātņu ekspluatācijai ostās apstiprinās ostas kapteinis.
Ar likuma pārejas noteikumos iekļauto nosacījumu plānots ostas pārvaldības modeļa maiņu īstenot deviņos mēnešos – paredzēts atvasināto publisko personu – Rīgas brīvostas pārvaldi un Ventspils brīvostas pārvaldi – likvidēt deviņu mēnešu laikā no likuma spēkā stāšanās dienas un nodot attiecīgās atvasinātās publiskās personas tiesības, saistības, funkcijas, mantu un finanšu līdzekļus ostas pārvaldes funkciju veikšanai nodibinātajai kapitālsabiedrībai.
Paredzēts, ka Ventspils ostas pārvaldīšanu nodrošinās akciju sabiedrība “Ventas osta”, kas jau šobrīd kopā ar Ventspils brīvostas pārvaldi nodrošina Ventspils brīvostas pārvaldīšanu.
Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija atbalstījusi grozījumu Pievienotās vērtības nodokļa likumā virzību Saeimā.
Likumprojekta mērķis ir noteikt PVN piemērošanas vienkāršošanas noteikumus e-komercijas jomā, nodrošinot godīgas konkurences vidi Eiropas Savienības līmenī visiem uzņēmējiem neatkarīgi no to reģistrācijas valsts, paplašinot spēkā esošo īpašu PVN režīmu piemērošanas tvērumu un ieviešot jaunu īpašu PVN režīmu preču sūtījumiem no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām. Likumprojekts izstrādāts, lai pārņemtu trīs Padomes direktīvas. Tiek plānots, ka likumprojekts stāsies spēkā 2021.gada 1.janvārī.
Šobrīd uzņēmumi PVN maksāšanas nolūkam var reģistrēties tikai vienā dalībvalstī, ja tie sniedz elektronisko sakaru, apraides un elektroniski sniegtos pakalpojumus un ir izvēlējušies izmantot īpašu PVN režīmu – mini vienas pieturas shēmu (Mini One Stop Shop – MOSS).
Ar 2021.gada 1.janvāri plānots paplašināt esošo MOSS piemērošanas tvērumu: ārpussavienības režīmu attiecināt uz jebkādiem pakalpojumiem, ko sniedz PVN maksātājs, kurš neveic saimniecisko darbību ES, personām, kuras nav PVN maksātājas, un savienības režīmu attiecināt uz jebkādu pakalpojumu sniegšanu un preču tālpārdošanu ES teritorijā.
Ar plānotajiem grozījumiem paredzēts ieviest jaunu īpašu režīmu no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām importētu preču tālpārdošanai (Import One Stop Shop – IOSS), to attiecinot uz preču sūtījumiem, izņemot akcīzes preces, kuru patiesā vērtība nepārsniedz 150 euro.
Tāpat arī, ņemot vērā importa režīma ieviešanu no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām importētu preču tālpārdošanai un PVN atbrīvojuma atcelšanu mazās vērtības preču sūtījumiem, plānots ieviest vienkāršošanas pasākumus personām, kas uzrāda preces muitai (pasta operatori, kurjerpasti), ļaujot deklarēt un samaksāt PVN par preču sūtījumiem no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām kopsummā par mēnesi, ja PVN par šiem preču sūtījumiem netiek deklarēts saskaņā ar IOSS.
Līdz ar to e-komercijas jomā no 2021.gada 1.janvāra PVN piemērošanas nolūkā pastāvēs četri īpaši režīmi:
1. Ārpussavienības režīms jeb īpašs režīms pakalpojumiem, ko sniedz PVN maksātāji, kuri neveic saimniecisko darbību ES;
2. Savienības režīms jeb īpašs režīms preču tālpārdošanai ES, preču piegādēm, kas veiktas ar šādas piegādes veicinošas elektroniskas saskarnes palīdzību, un pakalpojumiem, ko sniedz PVN maksātāji, kuri veic saimniecisko darbību ES, bet ne patēriņa dalībvalstī;
3. Importa režīms jeb īpašs režīms no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām importētu preču tālpārdošanai;
4. Importa režīms PVN maksātājiem, kas uzrāda preces muitas iestādei, jeb īpašs PVN režīms no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām importētu preču sūtījuma deklarēšanai un samaksai.
Iepriekš minēto režīmu izmantošana ir brīvprātīga, bet, lai tos izmantotu, ir jāievēro speciāli nosacījumi.
Ar plānotajiem grozījumiem paredzēts Pievienotās vērtības nodokļa likumu papildināt ar atsevišķiem jauniem pantiem, kuros vienuviet tiek noteikta kārtība konkrētā režīma izmantošanai, tajā skaitā iekļaujot no Ministru kabineta 2013.gada 3.janvāra noteikumu Nr.17 “ Pievienotās vērtības nodokļa likuma normu piemērošanas kārtība un atsevišķas prasības pievienotās vērtības nodokļa maksāšanai un administrēšanai” XI1 sadaļas spēkā esošo reģistrācijas kārtību ārpussavienības režīma un savienības režīma reģistrā un nosacījumus reģistrētā PVN maksātāja izslēgšanai no ārpussavienības režīma un savienības režīma reģistra.
Plānoto grozījumu pieņemšanas rezultātā sākot ar 2021.gadu Pievienotās vērtības nodokļa likumā būs iekļauts visaptverošs regulējums konkrētā režīma piemērošanai: personu loks, kuras var reģistrēties konkrētā režīma izmantošanai, reģistrācijas procedūra un termiņi, iesniegumā norādāmā informācija, izslēgšanas iemesli, PVN maksātāja pienākumi režīma piemērošanas nolūkā, PVN deklarācijas iesniegšanas kārtība un nodokļa samaksas termiņš, kā arī deleģējums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā PVN maksātājs, kas ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā konkrētā režīma izmantošanai, sagatavo un aizpilda PVN deklarāciju, un deklarācijā norādāmo informāciju.
Likumprojekts Nr.740/Lp13 pieejams Saeimas mājas lapā.
2020.gada 16.jūlijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-23-01, kurā tika vērtēta Civilprocesa likuma 464. panta pirmās daļas atbilstība Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
Civilprocesa likuma 464.panta pirmā daļa noteic, ka, lai izlemtu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kasācijas sūdzības, pretsūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā daļā un 463.panta trešajā daļā noteikto paskaidrojumu iesniegšanas termiņa izbeigšanās izskata Augstākās tiesas rīcības sēdē departamenta priekšsēdētāja noteiktā kārtībā izveidota tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā.
No minētās tiesību normas redzams, ka tā neparedz lietas dalībnieku tiesības pieteikt noraidījumu tiem tiesnešiem, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietā. Kā arī citas Civilprocesa likuma normas neparedz lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā un lietas dalībniekiem pirms attiecīgās Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas rīcības sēdes, kurā tiek izlemts jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, netiek sūtīta informācija par Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas sastāvu.
Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, secināja, ka:
1) likumdevējam saskaņā ar Satversmes 92.panta pirmo teikumu ir pienākums ikvienā tiesvedības procesa stadijā nodrošināt tiesas objektivitāti, bet nav pienākuma šā mērķa sasniegšanai ikvienā tiesvedības procesa stadijā obligāti paredzēt noraidījuma institūtu;
2) atšķirīga rakstura tiesvedības procesa veidos un stadijās tiesas objektivitāte var tikt nodrošināta ar atšķirīgiem līdzekļiem;
3) tiesas objektivitāti kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā nodrošina:
– tiesneša neatkarības princips, kas prasa ne tikai, lai tiesnesis atbilstu augstām izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasībām, bet arī ētikas normām;
– tiesneša pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti, kā arī likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” paredzētajos gadījumos;
– Civilprocesa likuma 464.panta otrā un trešā daļa, saskaņā ar kuru tiesnešu kolēģija lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var pieņemt tikai vienbalsīgi.
4) Satversmes 92.panta pirmais teikums neprasa nodrošināt tiesas objektivitāti kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ar tādiem pašiem līdzekļiem kā apelācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā administratīvo pārkāpumu lietās.
Citiem vārdiem sakot, tiesību norma neprasa, lai kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā tiktu nodrošinātas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, jo tiesas objektivitāte tiek nodrošināta ar citiem līdzekļiem.
Rezumējot, Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka norma, kas neparedz lietas dalībnieku tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietā, atbilst Satversmei.
Papildus Satversmes tiesa norādīja, ka gadījumā, ja pēc tam, kad saņemts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civilprocesā, lietas dalībnieks konstatē, ka lēmumu pieņēmis tiesnesis, par kura objektivitāti viņam ir šaubas, lietas dalībnieka iebildumi pret konkrēto tiesnesi tiek izlemti, izskatot lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.
Ar pilnu Satversmes tiesas 2020.gada 16.jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-23-01 tekstu var iepazīties: https://www.satv.tiesa.gov.lv/cases/?search[number]=2019-23-01
Augstākā tiesa 5. jūnijā skatījusi kāda vīrieša kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu viņa prasības lietā pret pašvaldības iestādi par atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu.
Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību lietā un iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā.
Augstākā tiesa uzskata, ka norma, kas nosaka vispārēju aizliegumu iepriekš sodītai personai strādāt bērnu aprūpes vai izglītības iestādē, pie tam, neparedzot iespēju izvērtēt konkrētu gadījumu, neatbilst Satversmei.
Tiesvedība lietā apturēta līdz brīdim, kad stāsies spēkā Satversmes tiesas nolēmums.
Augstākā tiesa lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai norādījusi, ka “būtu tikai samērīgi un taisnīgi, ka normatīvi būtu atļauts izvērtēt prasītāja individuālā gadījuma apstākļus, jo prasītājs konkrētajā gadījumā ir notiesāts nosacīti aptuveni pirms 40 gadiem, atkārtoti sodīts nav, sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nav veikti citi nodarījumi”.
Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu, ar kuru par Satversmei neatbilstošu atzīta norma, kas noteica vidējo ienākumu līmeni, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu.
Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs pauda uzskatu, ka Ministru kabineta noteiktais vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, pārkāpj Satversmes 1.pantā ietverto cilvēka cieņas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principu un neizpilda no Satversmes 109.panta izrietošo valsts pienākumu sniegt sociālo atbalstu visām personām, kurām tas ir nepieciešams.
Tiesībsargs norādīja, ka ar apstrīdēto normu noteiktais trūcīgas personas statusam atbilstošais vidējo ienākumu līmenis ir noteikts pārmērīgi zems, lai personu atzītu par trūcīgu un attiecīgi dotu tai tiesības uz trūcīgām personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem. Nepieciešamība pēc šāda sociālā atbalsta esot daudz lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to pieļauj apstrīdētā norma.
Turklāt tiesībsargs vērsa uzmanību, ka ienākumu līmenis trūcīgas ģimenes vai personas statusa noteikšanai neesot pārskatīts kopš 2009.gada.
Satversmes tiesa savā spriedumā vēlreiz uzsvēra, ka cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību un kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem.
Satversmes tiesa secināja, ka valstij ir pienākums gadījumos, kad persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus tādai dzīvei, kas atbilstu cilvēka cieņai, nodrošināt šai personai sociālo palīdzību un sniegt to tādējādi, lai radītu personai iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Spriedumā arī konstatēts, ka apstrīdētajā normā iekļautais personas vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo palīdzību trūcīgām ģimenēm un personām, ir noteikts bez skaidras metodes.
Ņemot vērā minēto, tiesa uzsvēra, ka tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Valstij ir pienākums sociālās palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas personu patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta pasākumi. Valstij ir jāizvēlas pamatota un argumentēta metode tāda sociālās palīdzības minimuma noteikšanai un piešķiršanai, kas ikvienai personai radītu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Satversmes tiesa arī norādīja, ka valstij ir pienākums regulāri pārskatīt un aktualizēt sociālās palīdzības minimumu. Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai nepieciešamās prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību. Tāpēc personas atzīšanai par trūcīgu noteiktajam ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski pamatotam. Valstij ir jāpārskata regulējums, kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā, lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secināja, ka pasākumi, kurus valsts veikusi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības, nav veikti pienācīgi. Tie nenodrošina ikvienai personai iespēju īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.
Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109.pantam.
Satversmes tiesa ir pieņēmusi nolēmumu lietā, kurā pēc Rīgas apgabaltiesas pieteikuma vērtēja Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas, kas nosaka gadījumus, kuros tiek atmaksāta samaksātā valsts nodeva par civilprocesuālu pieteikumu iesniegšanu tiesā, atbilstību Satversmei.
Konkrētā norma neparedz, ka valsts nodeva būtu atmaksājama gadījumā, ja tiesa atsaka pieņemt personas apelācijas sūdzību tādēļ, ka šis procesuālais dokuments neatbilst formālajām prasībām. Pieteikuma iesniedzēja lūdza Satversmes tiesu vērtēt, vai šāds regulējums neierobežo Satversmes 91.pantā nostiprināto vienlīdzības principu – proti, no normas redakcijas izriet, ka gadījumā, ja tiesa formālu prasību neievērošanas dēļ atsakās pieņemt prasības pieteikumu pirmās instances tiesā, valsts nodevu atmaksā, savukārt, ja tiesa atsakās pieņemt apelācijas sūdzību, valsts nodevu neatmaksā.
Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka personas, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot prasības pieteikumu pirmās instances tiesā, atrodas salīdzināmā situācijā ar personām, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot apelācijas sūdzību. Abās situācijās personas vēršas tiesā, lai tā pieņem tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu un ierosina tiesvedību, līdz ar to, pastāvot šādam regulējumam, tiek pārkāpts vienlīdzības princips.
Satversmes tiesa norādīja, ka tiesvedības ierosināšana pirmās instances tiesā un apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atšķirīgi procesuālo tiesību institūti. Civillietas izskatīšana pirmās instances tiesā ir obligāta civilprocesa stadija, savukārt apelācijas tiesvedība ir fakultatīva tiesvedības stadija (pēc paša lietas dalībnieka iniciatīvas), kurā tiesa izskata lietu tikai pārsūdzētajā daļā, pārbaudot pirmās instances tiesas nolēmuma tiesiskumu.
Likumdevējs ir izsmeļoši uzskaitījis gadījumus, kādos valsts nodeva tiek atmaksāta, un šie gadījumi uzskatāmi par izsmeļošiem. Tā kā civillietas izskatīšana pirmajā instancē un apelācijas instancē ir atšķirīgi aplūkojami gadījumi, kas nav savstarpēji salīdzināmi, apstrīdētā norma nepārkāpj vienlīdzības principu un ir atbilstoša Satversmei.
2020.gada 16.jūlijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr.2019 23 01, kurā par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam atzina Civilprocesa likuma 464.panta pirmo daļu. Pieteikuma iesniedzēja bija vērsusies ar pieteikumu Satversmes tiesā uzskatot, ka apstrīdētā norma, kas neparedz lietas dalībnieka tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas sastāvā ietilpstošajiem tiesnešiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā, neatbilst Satversmes 92.pantā ietvertajām tiesībām pieteikt noraidījumu tiesnešiem.
Satversmes tiesa secināja, ka, ņemot vērā kasācijas instances tiesas funkcijas un tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanās stadijā civilprocesā, normatīvajos aktos paredzētie līdzekļi ir pietiekami un efektīvi tiesas objektivitātes nodrošināšanai tiesvedības procesa stadijā, kurā tiesnešu kolēģija lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā:
• par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lemj koleģiāli tiesnešu kolēģija trīs tiesnešu sastāvā, nevis vienpersoniski;
• lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var pieņemt tikai vienbalsīgi;
• Satversmes 83.pantā ietvertais tiesneša neatkarības princips, kas konkretizēts likumā “Par tiesu varu”, noteic vispārējos līdzekļus tiesas objektivitātes nodrošināšanai, kas attiecināmi uz jebkuru tiesvedības procesu, – augstas tiesnešu izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasības un augsti ētikas, godīguma un objektivitātes standarti;
• likuma “Par tiesu varu” ” 14.pants paredz tiesneša pienākumu atstatīties no lietas izskatīšanas gadījumā, ja pastāv apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti.
Turklāt kasācijas instances tiesas kompetence būtiski atšķiras no pirmās instances un apelācijas instances tiesas kompetences, jo tiesneši, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, pārbauda formālus nosacījumus un vērtē pārsūdzēto tiesas spriedumu, kasācijas sūdzībā norādītos argumentus un lietas materiālus vienīgi tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu, vai pastāv nepieciešamība ierosināt kasācijas tiesvedību atbilstoši kasācijas tiesvedības mērķiem. Šāds tiesnešu vērtējums nav pielīdzināms lietas izskatīšanai pēc būtības kasācijas instances tiesā.
Satversmes tiesa arī konstatēja, ka gadījumā, ja lietas dalībnieks kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā piesaka noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas tiesnešiem, tiesnešu kolēģija izlemj noraidījumu pēc būtības. Savukārt, ja lietas dalībnieks pēc lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību saņemšanas konstatē, ka lēmumu pieņēmis tiesnesis, par kura objektivitāti viņam ir šaubas, lietas dalībnieka iebildumi pret konkrēto tiesnesi tiek izlemti, izskatot lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra bija pieņēmusi lēmumu, ar kuru pieteicējam pieprasīja atmaksāt slimības pabalsta pārmaksu par 2016.gada septembri.
Izskatot pieteicēja kasācijas sūdzību lietā par šī aģentūras lēmuma atcelšanu, 2020.gada 14.jūlija spriedumā lietā Nr.A420212617 (SKA-281/2020) Senāts norādīja:
• mikrouzņēmumu nodoklis (MUN) ietver arī sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, taču ar šo nodokli netiek aplikti mikrouzņēmuma darbinieka ienākumi, bet gan kopumā mikrouzņēmuma taksācijas perioda apgrozījums, kas ir mikrouzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi;
• mikrouzņēmuma darbinieks ir gan fiziskā persona, kura tiek nodarbināta uz darba līguma pamata, gan arī mikrouzņēmuma īpašnieks, tostarp sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieks;
• valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts katram MUN maksājošā mikrouzņēmuma darbiniekam tiek noteikts no samaksātās MUN daļas, kas tiek novirzīta obligāto sociālo iemaksu kontā, proporcionāli MUN deklarācijā norādītajam darbinieku skaitam katrā mēnesī un to faktiskajiem ienākumiem;
• vispārīgi nodokļu maksātājam ir tiesības precizēt nodokļu deklarācijas un iesniegt to labojumu vai precizējumu triju gadu laikā pēc konkrētajos likumos noteiktā maksāšanas termiņa. Ievērojot, ka sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir cieši saistītas ar apdrošinātās personas sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, šim maksājumam noteikta īpaša deklarāciju precizēšanas kārtība – MUN deklarācijas precizējums nemaina valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru un sadalījumu pa mikrouzņēmuma darbiniekiem par to periodu, par kuru MUN deklarācijas precizējums tika iesniegts;
• šādi ierobežojumi iespējām izmantot MUN deklarācijas precizējumus pabalstu apmēru noteikšanā noteikti, lai izvairītos no situācijām, kas vērstas uz ļaunprātīgu valsts sociālā budžeta līdzekļu izkrāpšanu – MUN deklarācijas precizēšanas iespējas ierobežotas tajos gadījumos, kad tas var radīt attiecīgus riskus. Tāpēc regulējums vērsts uz deklarāciju precizēšanu pēc būtības – nodokļu maksātājs pēc būtības labo deklarācijā norādītos datus ar mērķi samazināt maksājamā nodokļa apmēru vai labo deklarācijā norādītos datus attiecībā uz mikrouzņēmuma darbiniekiem. Savukārt pieļautas formālas kļūdas ienākumu un sociālo iemaksu reģistrēšanā nevar būt šķērslis tam, lai apdrošināšanas stāžs netiktu noteikts pareizi;
• izskatāmajā gadījumā deklarācijā pieļautās kļūdas acīmredzami formāls raksturs nav konstatēts – strīdus deklarācija precizēta pēc būtības, mainot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru. Tāpēc deklarācijas precizējumos norādītais, ka pieteicējam nav bijuši ienākumi 2016.gada septembrī, nav tiesiski saistošs, kā arī nav nozīmes argumentiem par pieteicēja kā valdes locekļa amata pienākumiem un to pildīšanu mikrouzņēmumā;
• MUN maksāšanas režīms paredz mazāku administratīvo un nodokļu slogu, bet šī atvieglotā nodokļu maksāšanas režīma izmantotājam attiecīgi ir jārēķinās, ka likumdevējs ir noteicis ierobežojumus izmantot MUN deklarācijās veiktos precizējumus sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apmēra noteikšanā. Personai ir jāpieņem ne tikai Mikrouzņēmumu nodokļu likumā noteiktās priekšrocības, bet arī samērīgi noteiktie ierobežojumi.
2020.gada 27.maija spriedumā lietā Nr.A420222015 (SKA-40/2020) Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments vērtēja likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta ,,c” apakšpunktā noteiktā kritērija izpildīšanās priekšnoteikumus riska personas statusa piemērošanai.
Konkrētajā lietā Senāts konstatēja, ka strīds ir par to, vai pieteicējs bija amatpersona, kuras amata pienākumu pildīšanas laikā bija iestājušies apstākļi, kas bija par pamatu komercsabiedrības saimnieciskās darbības apturēšanai.
Senāts spriedumā norādīja:
• atbilstoši Komerclikuma 224.pantam valdes loceklis savu statusu iegūst ar tā ievēlēšanu, nevis ar brīdi, kad komercreģistrā izdarīts attiecīgs ieraksts. Ierakstam komercreģistrā ir tikai deklaratīva, nevis konstitutīva nozīme – mērķis šo ziņu iekļaušanai komercreģistrā ir aizsargāt patērētāju un citu trešo personu tiesības un intereses, nevis nodibināt komercsabiedrības valdes locekļa statusu. Līdz ar to amatpersona savu statusu zaudē nevis ar ieraksta izdarīšanas brīdi komercreģistrā, kam ir deklaratīvs raksturs ar mērķi aizsargāt citu trešo personu intereses, bet gan ar attiecīga dalībnieka lēmuma pieņemšanu;
• lai konstatētu, vai amatpersonas komercsabiedrībā amata pienākumu pildīšanas laikā iestājušies apstākļi, kas bija par pamatu saimnieciskās darbības apturēšanai, ir būtiski noskaidrot ne tikai formālo brīdi, līdz kuram amatpersona ir pildījusi savus amata pienākumus, bet arī to, vai amata pienākumu pildīšanas pārtraukšanas nolūks nav saistīts ar vēlmi izvairīties no pienākumu pildīšanas un/vai no atbildības par šo pienākumu nepildīšanu, kas noskaidrojams, visaptveroši un savstarpējā kopsakarā novērtējot visus lietas apstākļus.
Novērtējot apgabaltiesas secinājumu, ka pieteicējs ir veicis darbības, lai izbeigtu savas pārstāvības tiesības komercsabiedrībā nolūkā izvairīties no atbildības un iespējamām tiesiskām sekām, Senāts vērtējumā par komercsabiedrības amatpersonas parakstu īstumu norādīja, ka šaubas par paraksta īstumu var novērst, pārbaudot citus pierādījumus, piemēram, konkrētajā gadījumā uzaicinot personu kā liecinieku vai spriedumā detalizētāk salīdzinot parakstus dokumentos, bet nepietiek ar vizuālu parakstu salīdzināšanu dažādos dokumentos. Eksperta atzinums par paraksta īstumu nav obligāts vienīgais pierādījums, jo Administratīvā procesa likums nenosaka eksperta atzinumu kā obligātu pierādīšanas līdzekli šādos gadījumos.
2020.gada jūlijā apritēja 5 gadi kopš zvērināta advokāte Anna Paučonoka darbojas zvērinātu advokātu birojā Spīgulis & Kukainis.
Anna ir sekmīgi pārstāvējusi klientus visu instanču tiesās darba lietās, ar nekustamajiem īpašumiem saistītājās lietās, lietās par parāda piedziņu, kā arī maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesos.
Sveicam Annu un vēlam panākumus turpmākajā darbībā!
