Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Saeima 26. janvāra sēdē atzina par steidzamiem un atbalstīja grozījumus Ostu likumā, kuros paredzēts pagarināt Rīgas brīvostas pārvaldes un Ventspils brīvostas pārvaldes likvidācijas termiņu līdz šī gada beigām.
Saskaņā ar anotācijā norādīto šo grozījumu mērķis ir pagarināt termiņus Rīgas brīvostas pārvaldes un Ventspils brīvostas pārvaldes likvidācijai, lai varētu nodrošināt kvalitatīvu pārejas posmu, likvidējot ostu pārvaldes kā atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas un nodotu funkcijas jaunajām kapitālsabiedrībām, kas turpmāk veiks ostu pārvalžu funkcijas.
Anotācijā arī norādīts, ka likvidācijas komisijas ir veikušas virkni uzdevumu saistībā ar inventarizācijas veikšanu, tiesību un saistību apzināšanu. Tomēr nekustamo īpašumu vērtēšanu nav iespējams nodrošināt Ostu likumā paredzētajos termiņos. Piesaistot auditorus ostu pārvaldēs, identificētas arī citas praktiskas nianses, kas ietekmē Rīgas brīvostas pārvaldes un Ventspils brīvostas pārvaldes likvidācijas procesa intensitāti.
Vienlaikus ar šiem grozījumiem likumā paredzēts pilnveidot normas Rīgas brīvostas pārvaldes darbības tiesiskam pamatam līdz brīdim, kad tā tiks likvidēta.
Lai likumprojekts stātos spēkā, tas Saeimai vēl jāatbalsta galīgajā lasījumā. Līdz 30.janvārim var iesniegt priekšlikumus un paredzēts, ka 2.februārī Saeima skatīs grozījumus galīgajā lasījumā.
Lai radītu tiesiskos priekšnoteikumus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju efektīvai pārvaldīšanai, nodrošinot dzīvojamo māju ekspluatāciju, uzturēšanu un attīstību atbilstoši normatīvo aktu prasībām, Ekonomikas ministrija izstrādājusi jaunu Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumprojektu. Tas paredz būtiskas izmaiņas dzīvokļu īpašnieku norēķinos ar pakalpojuma sniedzējiem, plašākas pilnvaras pārvaldniekam rīkoties ar uzkrājuma fondu, kā arī atvieglotas prasības biedrībām savas mājas pārvaldīšanā.
Ar nepieciešamību noteikt tiesību apjomu tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri kā krietns un rūpīgs saimnieks izrāda iniciatīvu attiecībā uz pienācīgu savas dzīvojamās mājas uzturēšanu un saglabāšanu, Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumprojekts paredz atsevišķa dzīvokļa īpašnieka prasījuma tiesības pret dzīvokļu īpašnieku kopību tās bezdarbības gadījumā. Piemēram, ja likums paredz dzīvojamajai mājai sasniegt noteiktu energoefektivitātes līmeni, tad atsevišķam dzīvokļa īpašniekam ir tiesības prasīt to sasniegt.
Atšķirībā no esošā likuma Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumprojektā noteikti gadījumi, kuros pārvaldnieks ir tiesīgs bez dzīvokļu īpašnieku piekrišanas izmantot finanšu līdzekļus, kas atrodas uzkrājuma fondā.
Uzkrājumu fondu var izmantot:
– nepieciešamajiem darbiem avārijas situācijas novēršanai un ārpuskārtas remontam;
– nodokļa maksājumu parādu samaksai un administratīvā naudas soda segšanai;
– ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu saistītu dokumentu sagatavošanai (energosertifikāts, tehniskās apsekošanas atzinums u. c.), ja šāda dokumenta sagatavošanu paredz normatīvie akti un ja uzkrājumu fondā šim mērķim ir plānoti un pieejami līdzekļi;
– citiem ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu saistītiem mērķiem, ja ar pārvaldīšanas līgumu, kopības lēmumu vai kopīpašnieku lēmumu ir noteikta maksimālā naudas summa šādiem izdevumiem un ja uzkrājumu fondā šim mērķim ir pieejami līdzekļi.
Likums šobrīd paredz divu veidu norēķinu veikšanu par saņemtajiem pakalpojumiem. Proti, norēķini par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem var tikt veikti ar pārvaldnieka starpniecību vai tiešajiem maksājumiem, kad katrs dzīvokļa īpašnieks individuāli veic tiešos maksājumus pakalpojuma sniedzējam.
Lai atrisinātu problēmas attiecībā uz situācijām, kurās pārvaldniekam pēc būtības ir jāveic kreditora pienākumi, atgūstot dzīvokļu īpašnieku nesamaksātos līdzekļus par saņemtajiem pakalpojumiem, ar likumprojektu paredzēts, ka par dzīvokļu īpašniekiem un kopīpašniekiem nepieciešamajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem dzīvokļa īpašnieks vai kopīpašnieks norēķinās ar attiecīgā pakalpojuma sniedzēju, tādējādi nosakot tikai tiešo norēķinu veidu ar pakalpojumu sniedzēju, bez pārvaldnieka starpniecības.
Lai nodrošinātu interešu pārstāvības procesa atklātību, veicinātu sabiedrības uzticēšanos interešu pārstāvjiem un publiskajai varai, kā arī nodrošinātu visām ieinteresētajām personām godīgas un vienlīdzīgas iespējas iesaistīties interešu pārstāvībā, pieņemts un 2023.gada 1.janvārī stājas spēkā Interešu pārstāvības atklātības likums.
Sabiedrībā plašāk zināms ir vārds “lobēšana”, kas nozīmē kādu interešu aizstāvību, komunicējot ar valsts amatpersonām. Centrālais Interešu pārstāvības atklātības likuma jēdziens ir “interešu pārstāvība”, to definējot kā privātpersonas tiešu vai netiešu saziņu ar publiskās varas pārstāvi, lai ietekmētu publiska lēmuma ierosināšanu, pieņemšanu vai piemērošanu, norādīts likumprojekta anotācijā.
Savukārt “publisks lēmums” tiek definēts kā normatīvais akts, politikas plānošanas dokuments vai tiesību piemērošanas akts, bet šis likums neskar saziņu ar varas pārstāvjiem par administratīvo aktu vai tiesas nolēmumu.
Interešu pārstāvības atklātības likums definē interešu pārstāvības un interešu pārstāvja jēdzienus, nosaka interešu pārstāvju reģistrēšanās pienākumu, kā arī interešu pārstāvības aktivitāšu deklarēšanas sistēmu, interešu pārstāvju un publiskās varas pienākumus un darbības ierobežojumus interešu pārstāvības procesā.
Tas paredz arī atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu un likuma pārkāpšanu, nosaka interešu pārstāvības procesa dalībnieku darbības pamatprincipus un uzraudzību pār likuma mērķu sasniegšanu.
Ar pārejas noteikumiem paredzēts, ka interešu pārstāvības reģistrs un interešu pārstāvības deklarēšanas sistēma uzsāks darbību 2025.gada 1.septembrī.
Savukārt Ministru kabinetam līdz 2023.gada 1.septembrim ir jānosaka reģistrā ierakstāmās interešu pārstāvības jomas, kā arī citas interešu pārstāvības deklarēšanas sistēmā publicējamās ziņas, to publicēšanas apjoms un kārtība, kādā publiskās varas pārstāvim tiek nodrošināta piekļuve sistēmai.
Šī gada 5. janvārī Konkurences padome (‘KP’) pieņēmusi lēmumu, ar kuru konstatēta aizliegta vienošanās par dalību iepirkumos trīs sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju – AS “LIEPĀJAS AUTOBUSU PARKS”, SIA “Latvijas Sabiedriskais Autobuss un AS “NORDEKA” – darbībās, par ko šiem uzņēmumiem piemērotā naudas sodu summa veido gandrīz 2 miljonus EUR.
Lieta par iespējamu aizliegtu vienošanos minēto uzņēmumu starpā tika ierosināta pēc Iecietības programmas pieteikuma saņemšanas, kurā viens no iespējamajiem aizliegtas vienošanās dalībniekiem, kurš lēmumā netiek atklāts, sniedzis visu tam pieejamo informāciju par aizliegtas vienošanās norisi. Ņemot vērā iegūto pierādījumu nepietiekamību pārkāpuma konstatēšanai pieteikuma iesniedzēja darbībās, lieta pret pieteikuma iesniedzēju izbeigta.
Lai gan šajā lietā KP saņēma plašu informāciju Iecietības programmas ietvaros, pārkāpuma pierādīšanai KP ieguva dažāda veida pierādījumus, kas šo saņemto informāciju apstiprina. Pārkāpuma pierādīšanai pirmo reizi izmantoti arī mobilo telefonu numuru noslodzes dati – KP pieprasījusi elektronisko sakaru komersantiem iesniegt lietas dalībnieku pārstāvju mobilo telefonu numuru noslodzes datus, lai pierādītu to atrašanās vietu noteiktā laikā, kā arī datus par to savstarpēju saziņu. Atbilstoši iegūtajiem datiem KP ir izdevies secināt, ka visu lietas dalībnieku pārstāvji noteiktā laikā atradušies AS “NORDEKA” telpās vai to tuvākajā apkārtnē. Proti, lietas dalībnieku pārstāvjiem veicot vai saņemot zvanus, operatori var noteikt zvana savienojuma bāzes stacijas aptuveno adresi, tādā veidā nosakot vismaz aptuvenu atrašanās vietu.
Atbilstoši publiski izskanējušajai informācijai ar KP lēmumu sodītie uzņēmumi lēmumu plāno pārsūdzēt. KP lēmums pieejams šeit.
2023.gada 25.janvārī Augstākās tiesas senāts, izskatot civillietu Nr. SKC-46/2023, sniedza skaidrojumu par to, kādos gadījumos lietotas automašīnas pircējs (patērētājs) ir tiesīgs pēc auto iegādes, atklājot trūkumus iegādātajā auto, no pārdevēja prasīt pirkuma maksas samazinājumu un kāds ir pierādīšanas pienākuma sadalījums attiecīgos gadījumos starp pircēju un pārdevēju.
Izskatītās lietas ietvaros patērētājs no pārdevēja (komercsabiedrības) bija iegādājies lietotu auto. Jau pēc auto iegādes veicot tehniskā stāvokļa padziļinātu izpēti autoservisā, automašīnai tika konstatēti nopietni defekti (starpdzesētāja jeb „interkūlera” caurules un tās stiprinājuma bojājumi; stūres mehānisma bojājums; piekares augšējo un apakšējo sviru bojājumi; dzinēja spilvena bojājums u.c.). Auto remontdarbu izmaksas sastādīja 1075 eiro. Šīs izmaksas pircējs attiecīgi vēlējies piedzīt no auto pārdevēja, ņemot vērā, ka attiecīgie automašīnas defekti nebija norādīti automašīnas pārdošanas sludinājumā, kā arī, pārdodot auto, pārdevējs apgalvojis, ka automobilis ir teicamā tehniskā stāvoklī, turklāt nesen bija izieta arī ikgadējā transportlīdzekļa tehniskā apskate.
Skaidrojot pircēja (ar nosacījumu, ka pircējs ir patērētājs) un pārdevēja savstarpējās tiesiskās attiecības konkrētajā gadījumā, Senāts pauda vairākas būtiskas atziņas. Senāts norādīja, ka patērētājs ir tiesīgs prasīt preces cenas samazināšanu, ja pārdots līguma noteikumiem neatbilstošs transportlīdzeklis, savukārt prece uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem, ja tai nepiemīt īpašības un izpildījums, kāds parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādu patērētājs var pamatoti gaidīt, ņemot vērā preces raksturu un jebkurus, īpaši reklāmā vai preces marķējumā, sniegtus publiskus paziņojumus par noteiktām preces īpašībām, vai arī prece nav derīga tās parastās izmantošanas mērķiem. Šīs prasības attiecas kā uz jaunām, tā arī uz lietotām precēm – patērētājam ir tiesības prasīt no pārdevēja, lai arī lietota prece pildītu savu pamatfunkciju, ja vien no līguma noteikumiem neizriet pretējais (proti, ja līgumā konkrēti nav atrunāti pastāvošie defekti un trūkumi).
Iegādājoties lietotu auto, nozīme par atbilstību līguma noteikumiem var būt tādiem apstākļiem kā transportlīdzekļa vecums, nobraukums, izmantošanas veids, cena u.c. Parastais auto nolietojums nav atzīstams par lietas trūkumu, taču tāds automašīnas detaļu nolietojums, kas ietekmē satiksmes drošību (kā tas bijis konkrētajā gadījumā) vai ir krietni lielāks par parasto sagaidāmo nolietojumu, var tikt atzīts par preces trūkumu, jo patērētājam ir pamats sagaidīt, ka šādas detaļas būs laikus nomainītas. Patērētājam nav pienākuma izdarīt preces padziļinātu pārbaudi – ja arī pircējam konkrētajā gadījumā bija iespēja pirms iegādes padziļināti pārbaudīt transportlīdzekli, tas nenozīmē, ka automobiļa trūkumi nav uzskatāmi par slēptiem, un minētā situācija neatbrīvo pārdevēju no atbildības par preces neatbilstību līguma noteikumiem.
Arī garantijas piemērošana vai nepiemērošana lietotam auto neietekmē pārdevēja pienākumu nodrošināt preces atbilstību līguma noteikumiem. Turklāt arī apstāklis, ka defekti netika konstatēti valsts tehniskajā apskatē, neatbrīvo pārdevēju no atbildības, jo konkrētajā gadījumā defekti bija tādi, kuri tehniskajā apskatē nemaz netiek pārbaudīti. Visbeidzot, Senāts izskaidroja, ka, lai patērētājs varētu pretendēt uz pirkuma cenas samazinājumu, patērētājam ir jānorāda un jāpierāda, ka iegādātā prece neatbilda līguma noteikumiem un ka neatbilstība atklājās viena gada laikā pēc preces iegādes. Patērētājam nav jāpierāda ne šīs neatbilstības cēlonis, ne arī pārdevēja vaina. Šo prezumpciju pārdevējs var atspēkot, pierādot, ka piegādes brīdī neatbilstība nepastāvēja.
Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments ar 2022. gada 22. decembra spriedumu lietā Nr. C33369520, SKC-188/2022 atcēla apelācijas instances tiesas nolēmumu un taisīja spriedumu, tostarp skaidrojot atšķirības starp komercnoslēpuma un konfidenciālas informācijas jēdzieniem.
Strīda pamatā ir prasītājas kā darbinieces atstādināšanas fakts, kas pamatots ar to, ka atbildētāja kā darba devēja ir konstatējusi nelikumīgu informācijas iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu trešajām personām. Atbildētāja uzskatīja, ka Prasītājas sūtītā informācija no viņas darba e-pasta uz savu privāto e-pastu un darbiniecei (asistentei) pirmšķietami ir uzskatāma par atbildētājas komercnoslēpumu Komercnoslēpuma aizsardzības likuma izpratnē. Savukārt prasītāja, ceļot prasību tiesā, norādījusi, ka rīkojums par atstādināšanu no darba nav tiesiski pamatots, jo atbildētāja atbilstoši Darba likuma 83. panta pirmajai daļai nedz darba līguma pielikumā, nedz citā dokumentā nav norādījusi, kāda atbildētājas informācija ir komercnoslēpums. Savukārt asistentei pārsūtītā informācija nepieciešama viņas pienākumu pildīšanai un vadītājas amata pēctecības nodrošināšanai sakarā ar saņemto darba līguma uzteikumu.
Apelācijas instances tiesa atzina, ka lietā nav strīda, ka pārsūtītā informācija saistīta ar atbildētājas saimniecisko darbību. Lai gan šī informācija nebija klasificēta kā komercnoslēpums, ir pietiekošs pamats šādu informāciju uzskatīt par konfidenciālu, jo tā bija domāta darba devēja iekšējai lietošanai un saistīta ar komercdarbību. Tādējādi apelācijas instances tiesa atzina, ka prasītāja atbilstoši Darba likuma 58. pantam no darba atstādināta pamatoti, un prasība par rīkojuma atzīšanu par spēkā neesošu un vidējās izpeļņas piedziņu ir noraidāma.
Iesniedzot kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu, prasītāja norādījusi, ka tiesa nav vērtējusi prasītājas nosūtītās e-pastu sarakstes atbilstību komercnoslēpuma pazīmēm, kā arī izdarījusi pretrunīgus secinājumus komercnoslēpuma tiesību pārkāpuma konstatēšanā.
Senāts, izskatot kasācijas sūdzību, konstatēja, ka prasījuma noraidīšanas pamatā ir tiesas atzinums, ka noticis komercnoslēpuma tiesību pārkāpums, kas bija pamats atbildētājai atstādināt prasītāju no darba atbilstoši Darba likuma 58. pantam. Tomēr, nonākdama pie šāda secinājuma, tiesa nav ņēmusi vērā, ka, lai atzītu par pierādītu komercnoslēpuma tiesību pārkāpumu gadījumā, kad prasītāja apstrīd, ka strīdus informācija ir bijusi komercnoslēpums, tiesai vispirms atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta pirmajai daļai ir jānoskaidro attiecīgās informācijas atbilstība komercnoslēpuma pazīmēm un pēc tam jāvērtē, vai ar konkrētajām darbībām prasītāja ir nelikumīgi ieguvusi, izmantojusi vai izpaudusi komercnoslēpumu.
Senāts atzina, ka darba devēja pienākums rakstveidā norādīt, kura informācija uzskatāma par komercnoslēpumu, noteikts, lai darbinieks zina, kuru informāciju viņš nav tiesīgs iegūt, izmantot vai izplatīt bez komercnoslēpuma turētāja (darba devēja) atļaujas. Šo darba devēja pienākumu var atzīt par izpildītu tikai tad, kad atbilstošā informācija ir pietiekami skaidri noteikta, nevis, piemēram, vispārīgi noteikts, ka jebkāda informācija, kura darba tiesisko attiecību ietvaros nonāk darbinieka rīcībā, ir atzīstama par komercnoslēpumu. Šāda vispārīga norāde maldina par attiecīgās informācijas tiesiskās aizsardzības tvērumu, attiecinot to arī uz informāciju, kas nav aizsargājama kā komercnoslēpums.
Senāts vērsa uzmanību, ka pēc būtības Darba likuma 83. panta pirmajā daļā noteiktais darba devēja pienākums ir normatīvi paredzēts komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pienākums. Šā pienākuma izpildē būtiska nozīme ir tam, lai darba devējs identificētu komerciāli vērtīgu slepenu informāciju, kas ir nepieciešamais priekšnosacījums, lai varētu īstenot konkrētajai situācijai atbilstošus un saprātīgus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus.
Papildus Senāts norādīja, ka komercnoslēpums ir Komercnoslēpuma aizsardzības likumā definētām pazīmēm atbilstoša informācija. Likumdevējs ir paredzējis noteiktus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kurus pret citu personu var vērst tikai tad, ja konstatē, ka ir notikusi komercnoslēpuma nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana. Savukārt konfidenciāla informācija ir plašāks jēdziens, kas attiecas ne vien uz komercnoslēpumu saturošu informāciju, bet uz jebkādu informāciju, kurai ar tiesību aktu vai līgumu noteikts neizpaužamas informācijas statuss, tostarp tā var būt informācija, kurai nepiemīt komerciāla vērtība.
Spriedums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse
Šī gada 25.janvārī Konkurences padome pieņēma lēmumu atļaut biroja klientam AS “RECIPE PLUS” iegādāties holdingkompāniju NOVUS VET SIA, kurai piederošie uzņēmumi SIA “VETIMPEX” (Latvijā) un UAB “VETA” (Lietuvā) nodarbojas ar veterināro zāļu un preču vairumtirdzniecību. Saņemot Konkurences padomes atļauju, AS “RECIPE PLUS” darījuma rezultātā iegūs vienpersonisku izšķirošu ietekmi minētajos uzņēmumos.
Birojs sniedza AS “RECIPE PLUS” juridisko palīdzību gan šī darījuma saskaņošanā un noslēgšanā, gan ziņojuma par apvienošanos sagatavošanā un saskaņošanā Konkurences padomē.