Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
2023.gada 23.martā Saeima divos lasījumos steidzamības kārtībā pieņēma grozījumus likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, ar kuriem izslēdza no likuma normas, kuras paredzēja saimnieciskās darbības veicēju (pašnodarbināto personu) pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) avansus.
Līdz šim jau kopš likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” spēkā stāšanās 1994.gada 1.janvārī tajā bija noteikts pienākums pašnodarbinātajiem veikt IIN avansa maksājumus. Covid-19 pandēmijas laikā obligāts avansu maksāšanas pienākums tika uz laiku atcelts, savukārt šobrīd ar grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” šāda kārtība tiek ieviesta kā pastāvīga, vienlaikus saglabājot iespēju pašnodarbinātajiem brīvprātīgi veikt nodokļu summu iemaksas vienotajā nodokļu kontā arī avansā.
Šādā gadījumā gan jārēķinās, ka šādas brīvprātīgi veiktas iemaksas tiks attiecinātas un ieskaitītas katrā pēc termiņa tuvākā nodokļa maksājuma veikšanai neatkarīgi no nodokļa veida, t.i., ja pašnodarbinātais, piemēram, ir arī PVN maksātājs, tad avansā veiktās iemaksas tiks attiecinātas uz katru tuvāko PVN maksājumu nevis IIN maksājumiem nākotnē – t.i.. vienotā nodokļu konta sistēmā nav iespējams “rezervēt” nodokļu summas konkrētiem nodokļu veidiem, līdz ar to nodokļu maksātājam, veicot brīvprātīgas iemaksas, ļoti rūpīgi jāseko līdzi naudas plūsmai un iemaksu attiecināšanai uz konkrētiem nodokļu maksājumiem, kas tiek atspoguļots VID EDS sistēmā.
Ja nodokļa maksātājs jau ir veicis pirmo iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājumu par 2023.gadu, kura termiņš bija 23.marts, vienotajā nodokļu kontā šis maksājums tiks atspoguļots kā nodokļa pārmaksa, ja vien jau iepriekš tas nebūs novirzīts citu nodokļu maksājumu (piemēram, PVN) segšanai. Savukārt nokavējuma naudas par neveiktu avansa maksājumu aprēķinātas netiks.
Šī gada 28. aprīlī Senāts taisīja spriedumu biroja partnera Artūra Spīguļa iniciētajā lietā, kurā vērtēja automašīnu novietošanas nekustamajā īpašumā tiesiskos aspektus īpašumtiesību izmantošanas kontekstā un saistībā ar būvniecību reglamentējošo normu piemērošanu.
Atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem pieteicējs ir viens no dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem, kuram kopīpašumā ar citiem dzīvokļu īpašniekiem pieder arī piekritīgā iekšpagalma domājamā daļa. Rīgas pilsētas būvvaldes būvinspektors automašīnu novietošanu iekšpagalmā, ko neparedzēja rekonstrukcijas būvprojekts, atzina par patvaļīgu būvniecību un autonovietnes izveidošanu par otrās grupas inženierbūves izbūvi.
Savukārt Senāts būvvaldes novērtējumam nepiekrita un norādīja turpmāko.
Vērtējums, vai veiktās darbības – objekta radīšana, izvietošana vai izmantošana – uzskatāmas par patvaļīgu būvniecību un attiecīgi, vai pastāv pamats šīs būvniecības seku novēršanai, paredz vairāku apstākļu secīgu pārbaudi:
1) vai ir konstatējama patvaļīga būvniecība – vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam;
2) vai un kāda būvniecības dokumentācija atbilstoši būvniecības tiesību normām ir jāsaņem šādu darbu veikšanai.
Tikai pēc tam – kad gūta pārliecība, ka veiktie darbi pakļaujas būvniecību regulējošajām prasībām un šīs prasības nepamatoti nav ievērotas – iespējams pievērsties jautājumam, kā risināms jautājums par patvaļīgās būvniecības novēršanu.
Būvniecības īstenošanas mērķis atbilstoši to reglamentējošām normām ir nodrošināt, lai būvniecības procesa galarezultāts ir drošs (būve un tās elementi ekspluatācijas laikā atbilst prasībām par mehānisko stiprību, stabilitāti un lietošanas drošību) un atbilst vides aizsardzības, vides pieejamības un arhitektoniskās kvalitātes prasībām. Patvaļīga būvniecība ir prettiesiska rīcība, kura vistiešākajā veidā apdraud minētā mērķa sasniegšanu.
Atsevišķos gadījumos secinājums par konkrēta objekta radīšanas vai izmantošanas procesa pakļautību būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām var mainīties atkarībā no dažādiem apstākļiem, piemēram, konkrēta objekta izmantošanas veida, radītās ietekmes vai atrašanās vietas. Šādas pieejas mērķis ir nodrošināt, lai uzraudzība pār personas veiktām darbībām nekļūst pašmērķīga, formāli regulējot arī tādus īpašuma tiesību izmantošanas un sadzīves apstākļus, kuru kontrole nav vērsta uz būvniecību reglamentējošo normu mērķa sasniegšanu.
Tādējādi Senāts atzina, ka kāda objekta radīšana, izvietošana vai konkrēta izmantošana var būt kā sadzīviska, kas nav aplūkojama būvniecības procesa ietvaros, tā arī aplūkojama būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu tvērumā.
Tāpēc Senāts atzina, ka ir pārlieku formāli un būvniecību regulējošo normu jēgai neatbilstoši uzskatīt, ka jebkura vieta, kurā tiek novietota automašīna, automātiski kļūst par autostāvvietu tieši būvniecību regulējošo normu izpratnē.
Tādējādi tas, vai regulāra automašīnas novietošana kādā teritorijā ir uzskatāma par autostāvvietas izveidi būvniecību reglamentējošo normu izpratnē, katrā situācijā ir nosakāms, izvērtējot konkrētos apstākļus un paturot prātā nepieciešamību būvniecību regulējošās normas piemērot saprātīgi.
Konkrētajā lietā izskatāmajā gadījumā, lai nodrošinātu iespēju iekšpagalmā novietot automašīnas, fiziski nav veikti būvdarbi. Teritorijas daļa, kurā tiek novietotas automašīnas, nav fiziski norobežota ar kādiem objektiem. Iekšpagalms ir vēsturiskas apbūves rezultātā veidojusies privāta, vienīgi dzīvojamās mājas kopīpašniekiem pieejama slēgta teritorija, kas atbilstoši īpašnieku gribai kalpo dzīvojamās mājas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, un viena no šādām vajadzībām ir arī nepieciešamība novietot automašīnas konkrētajā teritorijā.
Jautājums par iekšpagalma izmantošanu konkrētajā gadījumā ir tāds, par kuru lemj paši dzīvokļu īpašnieki, apsverot, kādu vajadzību apmierināšanai konkrētais iekšpagalms kalpo, tostarp apsverot arī to, vai automašīnu radītā ietekme (trokšņi, gaismas vai izplūdes gāzes) uz kopīpašnieku sadzīves apstākļiem ir šķērslis iekšpagalma izmantošanai automašīnu novietošanai. Tas nepieciešamības gadījumā varētu prasīt lemt par transportlīdzekļu kustības, apstāšanās un stāvēšanas ierobežojumu noteikšanu iekšpagalmā. Tātad tieši pašu dzīvokļu īpašnieku rīcībā ir instrumenti, kā savstarpējas vienošanās ceļā rast visu dzīvokļu īpašnieku interesēm atbilstošāko risinājumu sava īpašuma izmantošanai.
Konkrētajā situācijā automašīnu novietošana nekustamajā īpašumā ir tāds īpašuma tiesību izmantošanas aspekts, kura kontrole nav attaisnojama ar būvniecību reglamentējošo normu mērķa sasniegšanu. Savukārt tas, ka konkrētajā situācijā iekšpagalma izmantošana automašīnu novietošanai nav pakļauta būvvaldes kontrolei, nenozīmē, ka personai, kas attiecīgās darbības veic, nav jāievēro no privāto tiesību normām izrietošie ierobežojumi. Tomēr šādi potenciāli strīdi dzīvokļu īpašnieku starpā risināmi privāttiesiskā ceļā.
Izskatot biroja pirmajā tiesu instancē pārstāvētā klienta pieteikumu, Administratīvā rajona tiesa šī gada aprīlī taisīja spriedumu, ar kuru atcēla “Rīgas ostas maksas” 62.2. punktā noteikto maksimāli pieļaujamo maksu par naftu saturošo kuģu radīto atkritumu (MARPOL I) nodošanu stacionārajās attīrīšanas iekārtās (strīdus tarifs).
Apmierinot pieteikumu, tiesa vērtēja divus strīdus jautājumus:
1) vai pārsūdzētā norma ir izdota ar slēptu mērķi būtiski ierobežot konkurētspēju pieteicējai un citiem komersantiem, kuri vēlas pretendēt uz atkritumu pieņemšanas pakalpojumu sniegšanu Rīgas brīvostā, salīdzinot ar šobrīd monopola apstākļos esošo SIA ,,EKO OSTA”, proti, savlaicīgi nodrošināt šī konkrētā komersanta nepamatotas priekšrocības iepirkumā, lai saglabātu monopola apstākļus un tā dominējošo stāvokli, būtiski ierobežojot gan pieteicējas, gan citu pretendentu tiesības sniegt atkritumu pieņemšanas pakalpojumus Rīgas brīvostā brīvas konkurences, samērīgos un nediskriminējošos apstākļos;
2) vai strīdus tarifs, kuru SIA ,,EKO OSTA” pēc analoģijas var piemērot operatoriem par strīdus atkritumu nodošanu stacionārajām iekārtām, jebkurā gadījumā ir nesamērīgi un nepamatoti augsts.
Tiesa secināja, ka strīdus tarifs ietekmē pieteicējas konkurētspēju salīdzinājumā ar SIA “EKO OSTA”, kas Rīgas ostā apsaimnieko attīrīšanas iekārtu kompleksu un darbojas arī kā atkritumu no kuģiem savākšanas operators. Lai gan no pārsūdzētās normas izriet, ka to piemēro par kuģu, nevis operatoru, nodotajiem atkritumiem, tomēr SIA “EKO OSTA” pēc analoģijas piemēros strīdus tarifu arī operatoru no kuģiem savāktajiem atkritumiem. Proti, no iepirkuma ,,Kuģu radīto atkritumu pieņemšanas pakalpojums” (identifikācijas numurs RBP 2022/62) nolikuma 1.pielikumā ,,Tehniskā specifikācija” noteiktā izrietēja, ka strīdus tarifs pēc analoģijas tiek piemērots arī situācijā, kad jauns operators pēc MARPOL I atkritumu pieņemšanas no kuģiem nodos to attīrīšanas iekārtās SIA “EKO OSTA”.
Secinot, ka MARPOL I atkritumu nodošana citiem komersantiem citās ostās nav opcija, jo attālums līdz tām no Rīgas ostas ir liels un transportēšanas izdevumi ir nesamērīgi, tiesa atzina, ka konkursā SIA ,,EKO OSTA” kā iepirkuma pretendents atšķirībā no visiem citiem pretendentiem, iespējams, varēja piedāvāt zemāku cenu par no kuģiem savākto MARPOL I atkritumu apjomiem, kuri pārsniedz sanitārās maksas ietvaros noteiktos apjomus, jo tā šos atkritumus varēs nogādāt vai pieņemt ostas teritorijā esošajās pašas stacionārajās attīrīšanas iekārtās par pašizmaksām vai summu, kas nedaudz tās pārsniedz.
Savukārt tas nebūtu iespējams, ja strīdus tarifs būtu ievērojami zemāks, jo SIA ,,EKO OSTA” būtu minimālas finanšu iespējas samazināt atkritumu pieņemšanas pakalpojuma cenu un kompensēt zaudējumu ar strīdus tarifu.
Secinot, ka strīdus tarifa paaugstināšanai nav atrodams pamatojums, tiesa tostarp ņēma vērā arī no Eiropas Parlamenta un Padomes 2017.gada 15.februāra Regulas (ES) 2017/352, ar ko izveido ostas pakalpojumu sniegšanas sistēmu un kopīgos noteikumus par ostu finanšu pārredzamību (turpmāk – Ostas regula) izrietošo, ka regula iedibina tādu ostas pakalpojumu sniegšanas sistēmu, kuras ietvaros tiek sekmēta vairāku ostas pakalpojumu sniedzēju darbība ostā, un ostas pārvaldes noteiktajām maksām, ko maksā ūdens transportlīdzekļu operatori vai kravu īpašnieki, ir jābūt pārredzamām, jo īpaši – viegli identificējamām un nediskriminējošām. Pamatojoties uz Ostas regulā noteikto, tiesa atzina, ka ostas pārvaldei ir tiesības noteikt ostas maksas taisnīgi, pārredzami, nediskriminējoši, lai rezultātā strīdus tarifs būtu samērīgs ar sniegtā pakalpojuma izmaksām un izdarot nepieciešamos lietderības apsvērumus.
Izvērtējot Rīgas brīvostas pārvaldes iesniegtos materiālus kā pamatojumu strīdus tarifa paaugstināšanai, tiesa secināja, ka strīdus tarifa paaugstināšana par sešām reizēm ir nepamatota, jo pārvaldes arguments nesatur konkrētas atsauces un faktus par izmaiņām izmaksu struktūrā, kā arī tas neizskaidro, kādas konkrēti attiecīgu atkritumu apsaimniekošanai izvirzītās jaunas prasības ietekmēja izmaksas un kā konkrēti šīs prasības ietekmēja izmaksas. Turklāt pati pārvalde bija skaidrojusi, ka strīdus tarifs kopš tā pieņemšanas netika piemērots.
Novērtējot strīdus tarifa paaugstināšanas nepamatotību, tiesa vērtēja arī attiecīgos Ventspils un Liepājas ostā noteiktos tarifus, kā rezultātā secināja, ka abās ostās tarifs ir būtiski mazāks, taču salīdzinoši tarifam Rīgas ostā vajadzētu būt zemākam, jo Rīgas ostā ir lielāks pārkrauto kravu apgrozījums un tāpēc attīrīšanas iekārtās Rīgas ostā apsaimniekoto atkritumu apjomam vajadzētu būt lielākam un attiecīgi izmaksām attiecībā pret apsaimniekoto atkritumu apjomu būtu jābūt mazākām. Turklāt gan Ventspils, gan Liepājas ostas bija norādījušas, ka attiecīgā maksa aprēķināta, ņemot vērā izmaksas un lai nodrošinātu līdzvērtīgu konkurenci. Tādēļ tiesa secināja, ka uz Rīgas ostu būtu jābūt attiecināmiem tādiem pašiem apstākļiem, tātad arī līdzīgam maksas apmēram un aprēķina metodikai.
Pieteicēju lietā pirmās instances tiesā pārstāvēja biroja partneris zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis.
Norvēģijas Tirdzniecības kamera Latvijā 2023. gada 13. aprīlī viesnīcā BERGS Rīgā rīkoja savu 2023. gada pilnsapulci.
Starp pilnsapulces runātājiem bija Norvēģijas vēstnieks H.E. Ine Måreng un Latvijas Bankas padomes padomnieks kā arī Eiropas ārlietu padomes loceklis Andris Strazds, galveno uzmanību pievēršot tematam “Latvijas ekonomika ģeopolitikas attīstības apstākļos”. Sapulci vadīja NCCL valdes priekšsēdētājs Matīss Kukainis, J.D., LL. M.
Četri NCCL Platīna biedri – advokātu birojs SPĪGULIS & KUKAINIS, LINSTOW Baltic, MOLLER Baltic Import SE un DNB servisa centrs sniedza īsu informāciju par savu uzņēmumu darbību Latvijā.
Pilnsapulces laikā tika paziņoti NCCL valdes vēlēšanu rezultāti. Valdē uz diviem gadiem atkārtoti tika ievēlēts Matīss Kukainis, Frode Gronvold (LINSTOW BALTIC vadītājs), Ilze Grase- Ķibilde (VW un Audi importētāja Moller Baltic Import SE rīkotājdirektore), Snorre Karkkonen Svensson (House of Languages dibinātājs).
Apsveicam Matīsu!
