Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
2025. gada 6. novembrī spēkā stājās likums “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu”, saskaņā ar kuru Latvijā tika pieņemts un apstiprināts Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 16. protokols. Savukārt 2025. gada 25. novembrī Strasbūrā, Francijā Latvijas pilnvarotā vēstniece Eiropas Padomē Agnese Vilde Latvijas vārdā iesniedza Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ratifikācijas rakstu par Latvijas pievienošanos ECK 16. protokolam un, kā izriet no šī protokola 8. panta 2. punkta, šis protokols attiecībā uz Latviju stāsies spēkā 2026. gada 1. martā.
No ECK 16. protokola 1. panta 1. punkta izriet, ka valstu, kuras parakstījušas un ratificējušas ECK 16. protokolu, augstāko instanču tiesām ir tiesības lūgt Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) konsultatīvo atzinumu par ECK vai ECK protokolos garantēto tiesību interpretāciju vai piemērošanu.
Kā skaidrots likuma “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu” anotācijā: “Latvijai pievienojoties Protokolam, tajā paredzētās tiesības Latvijas augstākajām tiesām lūgt konsultatīvo atzinumu Tiesai būs līdzeklis efektīvai cilvēktiesību aizsardzībai. Šīs tiesības ļaus likumdevēja izvēlētām Latvijas augstākajām tiesām uzsākt dialogu, sniedzot savu un uzklausot Tiesas vērtējumu par dažādiem sarežģītiem un būtiskiem Konvencijā un tās protokolos garantēto tiesību interpretācijas un piemērošanas jautājumiem. Turklāt šis instruments ļautu tiesu dialoga veidā Latvijas augstākajām tiesām sniegt Tiesai padziļinātu skaidrojumu par Latvijas tiesību sistēmu, īpašo vēsturisko situāciju un skatījumu uz aktuālajiem izaicinājumiem.”
ECK 16. protokola 5. pants noteic, ka ECT sniegtie konsultatīvie atzinumi nav juridiski saistoši, bet vienlaikus likuma “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu” anotācijā norādīts, ka: “Lai arī Tiesas konsultatīvā atzinuma sniegšanas ietvaros izdarītie secinājumi nav valstij juridiski saistoši, tie dod ieskatu un vadlīnijas Konvencijā un tās protokolos garantēto tiesību interpretācijai un piemērošanai, kā arī ļauj prognozēt līdzīgu gadījumu risināšanu jau iespējama strīda gadījumā.”
Saistībā ar iepriekš minēto, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi grozījumus Administratīvajā procesa likumā un grozījumus Kriminālprocesa likumā, ar kuriem plānots papildināt Administratīvā procesa likumu un Kriminālprocesa likumu ar normām, kas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam un Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentam piešķir tiesības lūgt ECT sniegt konsultatīvu atzinumu par ECK vai tās protokolos noteikto tiesību interpretācijas vai piemērošanas jautājumiem.
Pašreiz minētie Administratīvā procesa likuma un Kriminālprocesa likuma grozījumi atrodas saskaņošanas stadijā un Ministru kabinetam šie grozījumi ir jāatbalsta, lai tie tiktu iesniegti uz izskatīšanu Saeimā.
Ievērojot to, ka no likuma “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu” 3. panta izriet, ka Latvijas augstākās tiesas, kurām atbilstoši ECK protokola 1. panta 1. punktam ir piešķirtas tiesības lūgt ECT sniegt konsultatīvu atzinumu, ir Satversmes tiesa un Augstākās tiesas Senāts, paredzams, ka nākotnē tiks izstrādāti un pieņemti grozījumi arī Civilprocesa likumā un Satversmes tiesas likumā, paredzot Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam un Satversmes tiesai tiesības lūgt ECT sniegt konsultatīvu atzinumu par ECK vai tās protokolos noteikto tiesību interpretācijas jautājumiem.
2025. gada 1. novembrī spēkā stājās grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 2. septembra noteikumos Nr. 529 “Ēku būvnoteikumi” (Ēku būvnoteikumi), ar kuriem papildināts rūpnieciski ražotu ēku regulējums, kā arī palielināta caurskatāmība būvdarbu finansējuma izcelsmei un precizēti gadījumi, kad nevar izmantot vienkāršoto paziņošanas kārtību telpu grupu sadalīšanai.
Normatīvais regulējums līdz minētajiem grozījumiem nenoteica, kādai informācijai jābūt norādītai rūpnieciski ražotu ēku ražotāja sagatavotajā dokumentācijā. Tas radīja situāciju, kurā šādu ēku pircējs nevarēja pārliecināties, vai rūpnieciski ražota ēka atbilst būvju prasībām (mehāniskā stiprība un stabilitāte, ugunsdrošība, akustika, lietošanas drošums, vides pieejamība, energoefektivitāte).
Lai novērstu šo problēmu, ar minētajiem grozījumiem Ēku būvnoteikumos noteikts, ka rūpnieciski ražotas ēkas ražotāja būvspeciālists izstrādā rūpnieciski ražotas ēkas tehnisko pasi, kurā jāietver informācija, kas pēc apjoma ir pielīdzināma būvprojektam un ļauj pircējam pārliecināties par ēkas atbilstību būvniecības normatīvajiem aktiem pirms pircējs ēku iegādājas.
Grozījumi Ēku būvnoteikumos, tostarp, paredz arī to, ka būvniecības ierosinātājam, izpildot būvdarbu uzsākšanas nosacījumus, būvniecības informācijas sistēmā ir jānorāda būvdarbiem plānotā finansējuma izcelsme.
Tāpat grozījumi Ēku būvnoteikumos ievieš izmaiņas telpu grupu sadalīšanas regulējumā. Proti, līdz šiem grozījumiem normatīvais regulējums pieļāva situācijas, kurās personas bez pašvaldības būvvaldes kontroles dzīvojamā telpā veica jaunu sienu izbūvi tādā veidā, ka faktiski tika sadalītas telpu grupas, kā rezultātā radās jauna dzīvojamā telpa (dzīvoklis). Savukārt līdz ar minēto grozījumu spēkā stāšanos, ja telpu īpašnieks telpas vēlēsies sadalīt tā, ka veidojas jaunas dzīvojamās telpu grupas (jauns dzīvokļa īpašums), šādam procesam būs piemērojama paskaidrojuma raksta procedūra, kas nodrošinās, ka pašvaldības būvvalde pārbaudīs kopīpašnieku piekrišanu esamību, citu atļauju un saskaņojumu esamību attiecīgo telpu grupu sadalīšanai.
2025. gada 8. novembrī spēkā stājās grozījumi 2014. gada 1. aprīļa Ministru kabineta noteikumos Nr. 134 “Noteikumi par vienoto veselības nozares elektronisko informācijas sistēmu”, kas paredz pakāpenisku pāreju uz jauno e-nosūtījumu risinājumu e-veselības sistēmā.
Pāreja uz e-nosūtījumiem iecerēta, lai uzlabotu informācijas apriti starp ārstniecības iestādēm un pacientiem, kā arī lai padarītu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ērtāku un pārskatāmāku. Savukārt papīra nosūtījumi būs pieļaujami tikai izņēmuma gadījumos, proti, ja informācijas un komunikācijas tehnoloģiju darbības traucējumu dēļ e-nosūtījumu sagatavot nebūs iespējams.
Minētajos grozījumos paredzēts, ka e-veselības sistēma pacientam nodrošinās iespēju elektroniski rezervēt vai pieteikties uz norādīto veselības aprūpes pakalpojumu vienā konkrētā ārstniecības iestādē nosūtījumā noteiktajā derīguma termiņā.
Kā norādīts grozījumu anotācijā, katram e-nosūtījumam būs savs unikāls identifikators. Kad pacients pierakstīsies konkrētā ārstniecības iestādē, šis identifikators tiks sasaistīts ar attiecīgo iestādi, un cita ārstniecības iestāde varēs pieņemt šādu pierakstu tikai tad, ja iepriekšējais pieraksts tiks anulēts. Tāpat e-nosūtījums tiks sasaistīts ar faktiski sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma rezultātiem, e-veselības sistēmā norādot rezultāta pievienošanas datumu un laiku, pievienotā medicīniskā dokumenta numuru un ārstniecības iestādi, kas šo informāciju ievadījusi.
Ja ārstniecības iestādei konkrētajā brīdī nebūs iespējams piedāvāt pacienta vajadzībām atbilstošu pieraksta laiku, tā, vienojoties ar pacientu, varēs “rezervēt” e-nosūtījumu. Kad brīvie laiki būs pieejami, iestāde sazināsies ar pacientu, lai saskaņotu vizītes laiku. Ja piedāvātais laiks pacientam nebūs piemērots (piemēram, cita iestāde piedāvā agrāku vizīti), rezervēto nosūtījumu varēs pārcelt uz citu iestādi.
Katram ārstniecības personas izsniegtajam e-nosūtījumam tiek noteikts derīguma termiņš – periods, kurā pacientam jāveic pieraksts uz attiecīgo veselības aprūpes pakalpojumu, lai nodrošinātu, ka izmeklējuma vai pakalpojuma rezultāti ir aktuāli un izmantojami ārstniecības procesā. Gadījumā ja e-nosūtījumā kāds ārsts nenorāda nosūtījuma derīguma termiņu, e-veselības sistēma automātiski piešķirs nosūtījumam trīs mēnešu derīguma periodu.
Lai atvieglotu ārstniecības personu darbu, sistēmā tiks nodrošināta iespēja vienā e-nosūtījumā iekļaut vairākus pakalpojumus (piemēram, vizuālās diagnostikas izmeklējumus, funkcionālos izmeklējumus un speciālistu konsultācijas).
2025. gada 6. novembrī Saeima trešajā lasījumā pieņēma grozījumus likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.² pantā, kas izmaina transfertcenu dokumentācijas regulējumu.
Līdz šim Latvijas uzņēmumi varēja sagatavot transfertcenu dokumentāciju un glabāt to pie sevis, iesniedzot to Valsts ieņēmumu dienestam (VID) tikai pēc VID pieprasījuma, tomēr no minētajiem grozījumiem izriet, ka šāda veida kārtība vairs nebūs iespējama.
Proti, saskaņā ar minētajiem grozījumiem, ja uzņēmuma kontrolēto darījumu summa pārsniedz 250 000 EUR gadā, tad šim uzņēmumam būs jāiesniedz VID strukturēts kontrolēto darījumu pārskats 12 mēnešu laikā pēc pārskata gada beigām.
Kontrolēto darījumu pārskatā būs jānorāda:
– tirgus cenas noteikšanas metode;
– visu darījumu veidi, virzieni, kopsumma un darījuma partneri;
– informāciju par salīdzināmo datu avotu, darījuma tirgus cenas noteikšanai testējamo pusi, tirgus cenu, izvēlēto tirgus cenas indikatoru un piemēroto tirgus cenas rādītāju.
Tāpat ar grozījumiem paaugstināts nenozīmīgo darījumu slieksnis, zem kura darījumi nav jāiekļauj transfertcenu dokumentācijā (slieksnis paaugstināts no 20 000 EUR uz 90 000 EUR).
Minētie grozījumi stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī.
2025. gada 19. novembrī Ministru kabinets atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrādātos grozījumus likumā “Par valsts kompensāciju cietušajiem”, kas paredz, ka gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve, katrs cietušais kriminālprocesā saņems valsts kompensāciju pilnā apjomā, nevis tikai proporcionālu daļu no kopējās summas (patreiz kompensācijas apmērs tiek dalīts starp visiem cietušajiem, līdz ar to katram individuāli izmaksātais kompensācijas apmērs samazinās).
Grozījumu anotācijā skaidrots, ka jaunais regulējums nodrošinās taisnīgāku un caurspīdīgāku kompensāciju piešķiršanu, jo īpaši tad, ja nozieguma dēļ dzīvību zaudējis cilvēks, kuram bija vairāki tuvinieki vai apgādājamie.
Likumprojekts ietver arī vairākus precizējumus, kuru mērķis ir stiprināt kompensācijas izmaksas drošību un procesuālo skaidrību:
• ieviesta īpaša kompensācijas izmaksas kārtība cietušajiem, kuri atrodas ieslodzījuma vietās, lai novērstu izmaksāto līdzekļu nonākšanu trešo personu rīcībā;
• precizēts, ka lēmumu par kompensācijas atmaksu (piemēram, ja konstatēts, ka cietušais apzināti sniedzis nepatiesas ziņas, lai saņemtu valsts kompensāciju) ir tiesīgs pieņemt jebkurš procesa virzītājs, nevis tikai tiesa;
• paredzēts, ka atbildes sniegšanas termiņš saistībā ar valsts kompensāciju sākas tikai no brīža, kad saņemts arī valsts kompensācijas pieprasījuma tulkojums, ja dokumenti iesniegti svešvalodā.
Lai šie grozījumi stātos spēkā, tie vēl ir trijos lasījumos jāizskata un jāpieņem Saeimā.
2025. gada 13. novembrī Saeima nodeva izskatīšanai Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā likumprojektu “Grozījums Imigrācijas likumā”, kura mērķis ir papildināt gadījumu loku, kuros termiņuzturēšanās atļauja var tikt anulēta.
Minētais likumprojekts paredz, ka termiņuzturēšanās atļauju anulē, cita starpā, arī tad, ja ārzemnieks, uzturoties Latvijas Republikā, ir viena gada laikā izdarījis trīs administratīvos pārkāpumus sabiedriskās kārtības, pārvaldes vai ceļu satiksmes jomās.
Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka trīs administratīvie pārkāpumi viena kalendārā gada laikā faktiski norāda uz sistemātisku likumnepaklausību: “Ar terminu sistemātiska likumnepaklausība šajā gadījumā būtu jāsaprot personas apzināta, atkārtota un regulāra tiesību normu neievērošana, kas liecina par vienaldzīgu un/vai noraidošu attieksmi pret likumu un agrāk saņemtajiem sodiem. Šāda rīcība tiek vērtēta kā pastāvīga nepakļaušanās tiesiskajai kārtībai un var būt pamats bargāku sodu piemērošanai vai papildu ierobežojumu noteikšanai.”
Lai šie grozījumi stātos spēkā, tie vēl ir trijos lasījumos jāizskata un jāpieņem Saeimā.
2025. gada 20. novembrī Saeima nodeva izskatīšanai Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”, atbilstoši kuram ostu pārvaldes kļūs par uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) maksātājām, sākot ar 2026. gada 1. janvāri.
Šī likumprojekta anotācijā skaidrots, ka Eiropas Komisija jau 2011. gadā Latvijai esot norādījusi, ka ostu pārvaldes veic saimniecisko darbību un tās ir uzskatāmas par uzņēmumiem konkurences tiesību izpratnē, ciktāl runa ir par saimniecisko darbību, tādēļ ostu pārvaldēm jābūt UIN maksātājām.
Lai šie grozījumi stātos spēkā, tie vēl ir trijos lasījumos jāizskata un jāpieņem Saeimā.
2025. gada 7. novembrī Senāta Administratīvo lietu departaments pieņēma nolēmumus divās lietās (Nr. SKA-776/2025 un Nr. SKA-846/2025), kurās Senāts izskatīja divas blakus sūdzības par Administratīvās rajona tiesas atteikumiem pieņemt pieteikumus par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) lēmumiem vienā un tajā pašā jautājumā. Administratīvā rajona tiesa uzskatīja, ka pirmā pieteikuma priekšmets ir lūgums atzīt iestādes lēmumu par prettiesisku, bet otrā – lūgums atcelt lēmumu un uzlikt PMLP pienākumu pieņemt izskatīšanai pieteicējas iesniegtos dokumentus.
Pieteicēji bija PMLP iesnieguši dokumentus, lai pieteicēja – Krievijas pilsone – varētu saņemt atkārtotu uzturēšanās atļauju kā otra pieteicēja, Latvijas pilsoņa laulātā. PMLP bija sniegusi pieteicējiem atbildi, ka dokumentu izskatīšanas termiņš pārsniegs pieteicējas likumīgās uzturēšanās termiņu Latvijā, tādēļ esot jāpiemaksā valsts nodeva par dokumentu izskatīšanu paātrinātā kārtībā, lai dokumenti netiktu atstāti bez izskatīšanas. Minētā situācija atkārtojās arī pēc tam, kad pieteicēji iesniedza dokumentus PMLP atkārtoti. Respektīvi, PMLP pieņēma lēmumus, ar kuriem noteica, ka pieteicējiem, lai to dokumenti tiktu izskatīti, ir jāsamaksā paaugstinātā valsts nodeva dokumentu izskatīšanai paātrinātā kārtībā.
Pieteicēji par abiem PMLP atteikumiem (lēmumiem) vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atzīt šos PMLP lēmumus par prettiesiskiem, bet Administratīvā rajona tiesa atteica pieņemt pieteicēju pieteikumus, atzīstot tos par procesuāliem lēmumiem, kas nav atsevišķi pārsūdzami.
Pieteicēji par Administratīvās rajona tiesas lēmumiem iesniedza blakus sūdzību Senāta Administratīvo lietu departamentam, kurš konstatēja, ka Administratīvā rajona tiesa abos gadījumos ir nepamatoti atzinusi PMLP pieņemtos lēmumus par starplēmumiem, kas nav izvērtējami tiesā.
Abos PMLP lēmumos bija norādīts, ka, lai PMLP lemtu par administratīvā akta izdošanu, pieteicējiem vispirms ir jāsamaksā lielāka valsts nodeva. Senāts atzina, ka šāda PMLP norāde ir uzskatāma par PMLP konstatējumu, ka pastāv šķēršļi administratīvā akta izdošanai, un PMLP atteikumu izdot administratīvo aktu. Tādējādi šādā situācijā, kad likumā paredzētajā termiņā nav izdots labvēlīgs administratīvais akts, pieteicējiem bija tiesības vērsties Administratīvajā rajona tiesā, lai panāktu tā izdošanu, tādēļ Administratīvās rajona tiesas atteikumi pieņemt pieteicēju pieteikumus izskatīšanai bija nepamatoti.
2025. gada 14. novembrī Senāta Krimināllietu departaments pieņēma lēmumu lietā Nr. SKK-297/2025, ar kuru atcēla Kurzemes apgabaltiesas nolēmumu, ar kuru atstāts negrozīts pirmās instances tiesas notiesājošais spriedums par svešas mantas bojāšanu, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesā.
Pirmās instances tiesa, izskatot krimināllietu, konstatēja, ka apsūdzētais, izmantojot savus personīgos materiālus, uz cietušā zemes uzbūvējis malkas šķūni, bet pēc tam, kad apsūdzētā un cietušā starpā radās domstarpības par norēķināšanos par paveikto, apsūdzētais sazāģējis koka brusas, kā arī atlauzis no šķūņa apdares dēļus. Pirmās instances tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu svešas mantas tīšā bojāšanā, notiesājot apsūdzēto nosacīti ar pārbaudes laiku uz sešiem mēnešiem. Kurzemes apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas instancē, atstāja pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu.
Notiesātais iesniedza kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas nolēmumu un Senāta Krimināllietu departaments, izskatot minēto sūdzību, atzina, ka lietā ir piemērojamas civiltiesību normas, saskaņā ar kurām uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu, bet iebūvējot materiālus ēkā, kas atrodas uz svešas zemes, par to īpašnieku kļūst zemes īpašnieks. Līdz ar to, iztiesājot lietu, pirmās instances tiesa ir pamatoti secinājusi, ka būve, ko apsūdzētais uzbūvējis uz citai personai piederošas zemes, izmantojot sev piederošus materiālus, ir atzīstama par svešu mantu.
Vienlaikus Senāts atzina, ka tiesa neesot izvērtējusi, kāda nozīme lietā varētu būt bijusi apstāklim, ka apsūdzētais bijis subjektīvi pārliecināts par savām tiesībām uz bojāto mantu un norādījis uz iemesliem šādai pārliecībai. Proti, apsūdzētais bija norādījis, ka savu tiesību aizsardzības nolūkā jau iepriekš demontējis materiālus, par kuriem nav norēķinājies cietušais, un strīdā vairākkārt iesaistījusies arī policija, kas līdz civiltiesiskā strīda atrisināšanai aizliegusi cietušajam šos materiālus izmantot.
Senāta ieskatā šādās situācijās, kad mantas bojātājs kļūdaini varētu būt uzskatījis, ka manta patiesībā varētu piederēt viņam, nav piemērojams vispārīgais princips “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”, jo nepieciešams konstatēt, ka manta ir bojāta ar nodomu, proti, ka mantas bojātājs ir apzinājies, ka manta ir sveša (ka manta nav bezīpašnieka manta un, ka manta viņam nepieder).
2025. gada 20. novembrī ECT pasludināja spriedumu lietā “Rjabiņins un citi pret Latviju” (iesnieguma Nr. 55091/15).
ECT izskatīja trīs iesniedzēju pieteikumu par viņu mobilo telefonu sakaru kontroles veikšanu un par to, ka iesniedzējiem pēc būtības nebija iespējas apstrīdēt izmeklēšanas tiesneša lēmumus, ar kuriem šāda noklausīšanās tika atļauta.
Proti, 2014. gadā Latvijā kāda kriminālprocesa ietvaros izmeklēšanas tiesnesis atļāva procesa virzītājam veikt speciālās izmeklēšanas darbības – iesniedzēju sakaru līdzekļu kontroli, pamatojoties uz to, ka iesniedzēji, iespējams, ir iesaistīti noziedzīgā nodarījuma organizēšanā un izpildē.
Vēlāk – pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas, iesniedzējiem iepazīstoties ar attiecīgās krimināllietas materiāliem, iesniedzēji uzzināja par viņu mobilo telefonu sarunu noklausīšanos, un par izmeklēšanas tiesneša lēmumiem vērsās ar sūdzībām Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā. Sūdzības minētā tiesa atteica pieņemt, jo krimināllieta sūdzības sastādīšanas brīdī bija nodota tiesai, un bija beidzies termiņš izmeklēšanas tiesneša lēmuma pārsūdzībai.
Iesniedzēji vērsās ECT, atsaucoties uz ECK 8. pantu (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību), norādot, ka iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību bija nepamatota, jo piemērojamās Kriminālprocesa likuma normas neatbilda likuma skaidrības prasībām un šāda iejaukšanās nebija nepieciešama attiecīgajos apstākļos. Tāpat, atsaucoties uz ECK 13. pantu (tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu), iesniedzēji norādīja uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu Latvijā.
ECT, izskatot iesniedzēju pieteikumu, uzsvēra, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumos un citos lietas materiālos nebija norāžu, ka izmeklēšanas tiesnesis būtu izvērtējis, vai izmeklēšanas mērķus nevarēja sasniegt ar citiem mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
ECT atzīmēja, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumi attiecībā uz visiem iesniedzējiem bija identiski, pat neraugoties uz to, ka personām bija atšķirīgi procesuālie statusi krimināllietā. Tāpat ECT norādīja, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumos nebija atsauču uz konkrētiem faktiem vai informāciju, kas pamatotu sakaru līdzekļu kontroles nepieciešamību attiecībā uz katru no iesniedzējiem.
Attiecībā uz ECK 13. pantu, ECT norādīja, ka Latvijas tiesai noraidot iesniedzēju sūdzības tādēļ, ka tās iesniegtas novēloti, lai arī iesniedzēji par veiktajām speciālajām izmeklēšanas darbībām uzzināja nejauši tikai pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas, nacionālās tiesas zaudēja iespēju izlabot izmeklēšanas tiesneša iespējami pieļautās kļūdas un atstāja iesniedzējus bez efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa.
Ņemot vērā minēto, ECT secināja, ka attiecībā uz visiem trim iesniedzējiem ir pieļauts ECK 8. panta kopsakarā ar 13. pantu pārkāpums, tāpēc ECT uzlika par pienākumu Latvijai izmaksāt kaitējuma kompensāciju 2 500 EUR apmērā katram no iesniedzējiem.
2025. gada 20. novembrī ECT pasludināja lēmumu lietā SIA “RT Piedziņas grupa” pret Latviju (iesnieguma numurs (1298/16), noraidot iesniedzējas (SIA “RT Piedziņas grupa”) pieteikumu par ECK 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un ECK 1. protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu) iespējamiem pārkāpumiem Latvijā.
Lietas apstākļi bija sekojoši.
SIA “RT Piedziņas grupa” 2009. gadā vērsās tiesā pret J.K. un vēl divām personām par parāda piedziņu un tiesa ierosināja civillietu. Tiesvedības laikā tiesu izpildītājs kādas izpildu lietas ietvaros izsolēs pārdeva divus J.K. nekustamos īpašumus, uz kuriem bija nostiprinātas hipotēkas par labu SIA “RT Piedziņas grupa”.
2010. gada 1. septembrī minēto izpildu lietu pārņēma cita tiesu izpildītāja, kura rezervēja naudas līdzekļus no iepriekšējā tiesu izpildītāja rīkoto izsoļu rezultātā piedzītās naudas summas par labu SIA “RT Piedziņas grupa” līdz izpildu dokumenta saņemšanai. Savukārt 2011. gada 16. jūnijā šī iecirkņa izpildu lietas un depozīta kontu pārņēma vēl cita – trešā tiesu izpildītāja.
Trešā tiesu izpildītāja konstatēja naudas līdzekļu iztrūkumu depozīta kontā, par ko 2011. gada 14. jūlijā paziņoja Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomei, kura ziņoja par to tiesībaizsardzības iestādēm Latvijā. 2012. gada 6. jūlijā uzsākts kriminālprocess par iespējamo naudas līdzekļu iztrūkuma faktu.
Tikmēr civillieta par parādu piedziņu turpinājās, un 2012. gada 21. maijā Rīgas apgabaltiesa daļēji apmierināja SIA “RT Piedziņas grupa” prasību pret J.K. un divām citām personām. Spriedums stājās spēkā 2014. gada 16. decembrī, un 2015. gada 14. janvārī tika izsniegts sprieduma izpildraksts. SIA “RT Piedziņas grupa” iesniedza šo izpildu rakstu trešajai zvērinātai tiesu izpildītājai, kura uzsāka izpildu lietu.
2015. gada 20. februārī tiesu izpildītāja informēja SIA “RT Piedziņas grupa” par konstatēto naudas līdzekļu iztrūkumu, kā rezultātā tiesu izpildītāja varēja izmaksāt SIA “RT Piedziņas grupa” tikai daļu no tai rezervētajiem naudas līdzekļiem.
2015. gada 2. martā SIA “RT Piedziņas grupa” vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ar sūdzību pret trešo tiesu izpildītāju. Ar 2015. gada 24. marta lēmumu, kas stājās spēkā 2015. gada 26. jūnijā, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzlika minētajai tiesu izpildītājai par pienākumu izmaksāt SIA “RT Piedziņas grupa” tai neizmaksāto naudas līdzekļu daļu, izdodot attiecīgu izpildu rakstu. Vienlaikus šī zvērināta tiesu izpildītāja lēmumu nevarēja izpildīt tādēļ, ka depozīta kontā trūka naudas līdzekļi. Tomēr 2016. gada 11. janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atsauca minēto izpildu rakstu, norādot, ka tiesu izpildītājs nevar būt parādnieks Civilprocesa likuma izpratnē.
SIA “RT Piedziņas grupa” iesniedza sūdzību ECT, apgalvojot, ka esot pārkāptas SIA “RT Piedziņas grupa” tiesības, kas nostiprinātas ECK 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnību tiesu) un ECK 1. protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu). Pieteikumā iesniedzēja norādīja, ka Latvijas tiesu izpildītāja nav izpildījusi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015. gada 24. marta lēmumu, ar kuru uzlikts par pienākumu izmaksāt SIA “RT Piedziņas grupa” naudas līdzekļus, kas iegūti parādnieces mantas izsoles ceļā. Tāpat SIA “RT Piedziņas grupa” apgalvoja, ka naudas līdzekļu trūkums tiesu izpildītājas depozīta kontā esot radies neefektīvas uzraudzības un nepietiekamas profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas dēļ.
ECT, izskatot SIA “RT Piedziņas grupa” pieteikumu, konstatēja, ka tas attiecas vienīgi uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015. gada 24. marta lēmuma, kas pieņemts, izskatot sūdzību par tiesu izpildītājas darbībām, nevis sākotnējā sprieduma pret parādnieci, neizpildi.
ECT norādīja, ka ECK 6.panta 1.punkts tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams, ja ir strīds par personas civilajām tiesībām vai pienākumiem un procesa rezultāts attiecībā uz šīm tiesībām vai pienākumiem ir izšķirošs. Turpretī tiesvedība, par kuru iesniedzēja bija sūdzējusies, norisinājās Civilprocesa likuma 632.panta kārtībā, kas paredz tiesu izpildītāju uzraudzības mehānismu, nevis procedūru strīdu izšķiršanai pēc būtības starp strīdus pusēm. ECT uzsvēra, ka šis process kalpoja tikai tiesu izpildītāju rīcības pārbaudei, un starp iesniedzēju un tiesu izpildītāju nebija strīda par prasībām vai interesēm (procesā tiesa vienīgi apstiprināja, ka šie līdzekļi bija rezervēti depozīta kontā un tiesu izpildītājai bija pienākums tos pārskaitīt iesniedzējai). Proti, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmums nenoteica iesniedzējai nekādas jaunas tiesības, jo tās tiesības uz naudas līdzekļiem jau bija noteiktas Rīgas apgabaltiesas 2012. gada 21. maija spriedumā.
Ņemot vērā minēto, ECT secināja, ka konkrētā tiesvedība neietvēra iesniedzējas civilo tiesību un pienākumu noteikšanu ECK 6.panta 1.punkta izpratnē, un iesniedzējas sūdzību noraidīja.
Pievēršoties iesniedzējas pieteikumam daļā par ECK 1. protokola 1. panta iespējamo pārkāpumu, ECT atgādināja, ka tas aizsargā arī tiesisko paļāvību izmantot naudas līdzekļus, tostarp “prasījumus”, kas ir pietiekami pamatoti, lai tos varētu izpildīt, tomēr ECK atkārtoti norādīja, ka iesniedzējas prasījums attiecībā uz parādnieces naudas līdzekļiem izrietēja no Rīgas apgabaltiesas 2012. gada 21. maija sprieduma, nevis no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015. gada 24. marta lēmuma. Tādējādi ECK secināja, ka šajā procesā pieņemtais lēmums neradīja nekādu “īpašumu” ECK 1. protokola 1. panta izpratnē, kā rezultātā šī norma nav piemērojama attiecībā uz iesniedzējas sūdzību.
Ņemot vērā minēto, ECT noraidīja iesniedzējas sūdzību par ECK 6. panta 1. punkta un 1. protokola 1. panta iespējamiem pārkāpumiem.
2025. gada Ziemassvētku pasākumu Spīgulis & Kukainis komanda aizvadīja ceļojumā Šveicē, kopīgi piedzīvojot gan pilsētas noskaņas, gan Šveices Alpu iespaidīgos skatus.
Biroja komanda apskatīja Cīrihi, kā arī baudīja ainavisku braucienu ar kuģīti pa Cīrihes ezeru, pilsētu iepazīstot no cita skatu punkta, pēc kā sekoja brauciens uz Lucernu, kurā tika apskatītas vairākas ikoniskas vietas, tostarp barokālā Lucernas jezuītu baznīca, kas izceļas ar vēsturisko šarmu, kā arī klintī izcirstā lauva (Löwendenkmal) – viens no iespaidīgākajiem un slavenākajiem Šveices pieminekļiem. Dienas otrajā pusē biroja komanda devās uz Grindenvaldi, kur vakars tika aizvadīts mierpilnā gaisotnē, izbaudot SPA atpūtu un kopīgas vakariņas viesnīcā.
Nākamajā dienā biroja komanda devās vilciena braucienā no Grindenvaldes uz Jungfraujoch (Šveices Bernes Alpi, kuros atrodas Eiropā augstākā dzelzceļa stacija – vairāk nekā 3400 metru augstumā). Brauciena laikā biroja komanda baudīja apburošu Alpu panorāmu, bet galamērķī apskatīja kalnā izbūvēto maršrutu ar skatu terasēm, ledus galerijām un ekspozīciju par dzelzceļa izbūves vēsturi, pēc kā sekoja atgriešanās mājup ar skaistām atmiņām par piedzīvoto.
