Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Lai stiprinātu bērnu tiesību aizsardzību, vecākiem šķirot laulību, Saeima 18. decembrī galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Civilprocesa likumā un Notariāta likumā.
Grozījumi paredz, ka pie notāra šķirto laulību gadījumā vienošanās par bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem ir tieši izpildāma bez tiesvedības procesa. Ja kāda no pusēm panākto vienošanos vēlāk tomēr nepilda, tiek uzsākta saistību bezstrīdus piespiedu izpilde.
Līdz šim, ja kāda no pusēm vienošanos nepildīja, tās izpildi iespējams panākt tikai tiesas ceļā.
Tādējādi notariālā akta forma turpmāk būs obligāta tikai jautājumos, kas saistīti ar bērna aprūpi. Savukārt mantas sadales jautājumus puses joprojām varēs risināt privāti vai pie notāra pēc savas izvēles.
Paredzētās izmaiņas stiprina bērna tiesisko aizsardzību, novēršot nepieciešamību bērnu pakļaut liekām procesuālām darbībām, piemēram, psiholoģiskām izpētēm vai paralēliem procesiem dažādās institūcijās.
Bezstrīdus procesu vadīs zvērināts notārs kā neitrāla persona, kas palīdzēs pusēm panākt skaidru, saprotamu un juridiski korektu vienošanos. Ja notārs konstatēs strīdu starp pusēm, laulību šādā kārtībā šķirt nebūs iespējams. Tādējādi izmaiņas ne tikai vienkāršos procesu, bet arī stiprinās tiesiskumu un bērna labākās intereses.
Izmaiņas stāsies spēkā nākamā gada 1. martā.
Lai mazinātu administratīvo slogu un atvieglotu būvniecības uzsākšanu fiziskām personām, Saeima 18. decembrī galīgajā lasījumā atbalstīja par steidzamiem atzītos grozījumus Būvniecības likumā.
Izmaiņas paredz iespēju fiziskām personām noteiktos gadījumos būvēt ēkas bez būvkomersanta iesaistes. Šādas tiesības paredzētas arī lauksaimniekiem un zivsaimniekiem neatkarīgi no juridiskās darbības formas, kā arī kooperatīvajām sabiedrībām, ja būvniecība tiek veikta pašu spēkiem un paredzēta lauksaimnieciskajai darbībai nepieciešamām ēkām, piemēram, kūtīm vai šķūņiem, un šo ēku apbūves laukums nepārsniedz 800 kvadrātmetrus. Apbūves laukuma ierobežojums neattieksies uz rūpnieciski ražotām lauksaimniecības ēkām, piemēram, siltumnīcām vai nojumju konstrukcijām.
Būvkomersanta piesaiste nebūs obligāta arī būvniecībai militārajos objektos.
Privātpersonām, kuras būvē savām vajadzībām un pašas organizē būvdarbus, uzsākot būvniecību, vairs nebūs jānorāda finansējuma avots. Līdz šim šādu prasību noteica Ministru kabineta noteikumi. Grozījumu autori norādījuši, ka šī prasība nav samērīga, jo būvniecības process var ilgt vairākus gadus un finansējuma avoti šajā laikā var mainīties.
Ar grozījumiem uzdots Ministru kabinetam speciālajos būvnoteikumos noteikt arī papildu gadījumus, kad būvniecību varēs veikt pašu spēkiem, neiesaistot būvkomersantu. Grozījumi stāsies spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas.
Lai varētu ieviest mūsdienīgu risinājumu situācijām, kad dzīvokļu īpašniekiem nepieciešams izmantot vai iegādāties atsevišķus objektus, piemēram, autostāvvietas, noliktavas, jumta vai fasādes daļas, Saeima 11. decembrī konceptuāli atbalstīja rosinātos grozījumus Dzīvokļa īpašuma likumā.
Pašreizējais regulējums būtiski apgrūtina šādu objektu izmantošanu un atsavināšanu starp dzīvokļu īpašniekiem. Tas rada praktiskas problēmas arī jauno projektu attīstītājiem, kuri blakus esošām dzīvojamajām mājām vēlas izveidot kopīgus iekšējos ceļus, ietves, autostāvvietas, bērnu rotaļu laukumus vai atpūtas zonas.
Ar grozījumiem piedāvāts ieviest jaunu tiesību institūtu – atsevišķās lietošanas tiesības. Tās attiektos, piemēram, uz autostāvvietām, noliktavām vai citiem objektiem pie dzīvojamajām mājām. Iecerēts, ka šādas tiesības varēs pārdot citiem dzīvokļu īpašniekiem, un tās būs jānostiprina zemesgrāmatā kā apgrūtinājums.
Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā Saeimai jāskata vēl divos lasījumos.
Saeima 11. decembrī konceptuāli atbalstīja grozījumus Darba likumā, lai pilnveidotu darba tiesisko attiecību regulējumu un nodrošinātu risinājumus, kas atbilst mūsdienu darba tirgus vajadzībām.
Grozījumi paredz, ka darba devēji un darbinieku pārstāvji koplīgumā varēs vienoties par zemāku piemaksu par virsstundu darbu, bet ne mazāku kā 50 procentu apmērā, ja attiecīgajā uzņēmumā vai nozarē vismaz par 50 procentiem tiek paaugstināta minimālā mēneša darba alga vai stundas likme. Likumprojekts paredz arī vairākas izmaiņas koplīgumu regulēšanas jomā.
Lai mazinātu dīkstāves negatīvās sekas un veicinātu darba vietu saglabāšanu, likumprojekts paredz darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par dīkstāves iestāšanos, tās iemesliem un noteikumiem. Darba devējam plānots noteikt tiesības samazināt dīkstāves apmaksu līdz 70 procentiem, ja dīkstāve ilgst vairāk nekā piecas darba dienas. Savukārt, ja dīkstāve turpināsies ilgāk par četrām nedēļām pēc kārtas, darbiniekam būs tiesības uzteikt darba līgumu, neievērojot viena mēneša uzteikuma termiņu.
Darbinieku aizsardzības stiprināšanai likumprojekts paredz tiesības nekavējoties uzteikt darba līgumu, ja nolīgtās vai likumā noteiktās darba algas izmaksas kavējums pārsniedz divas nedēļas pēc noteiktā izmaksas datuma. Šis nosacījums neattieksies uz gadījumiem, kad uzņēmumā ir dīkstāve un atlīdzība tiek samazināta saskaņā ar likumu.
Tāpat likumprojekts paredz iespēju pagarināt darba dienas ilgumu par divām stundām (nevis tikai vienu, kā tas ir šobrīd), vienlaikus saglabājot 40 stundu darba nedēļu. Tāpat paredzēta iespēja darba devējam un darbiniekam vienoties par četru dienu darba nedēļu, saglabājot esošo darba samaksu. Šādu vienošanos varēs noslēgt gan uz noteiktu laiku, gan pastāvīgi ar iespēju vēlāk atgriezties pie piecu dienu darba nedēļas.
Lai grozījumi stātos spēkā, tie vēl otrajā un trešajā lasījumā jāatbalsta Saeimai.
Ministru kabinets 16. decembrī apstiprināja grozījumus Farmācijas likumā un noteikumus par informācijas apkopošana un statistikas veidošana veterināro zāļu apritē, lai nodrošinātu veterināro zāļu aprites digitalizāciju un savietojamību ar ES datubāzēm un datu vākšanu par izplatītajam veterinārajām zālēm un zāļu (gan veterināro, gan cilvēkam paredzēto) lietošanu dzīvniekiem.
Pārtikas un veterinārais dienests pašlaik veido valsts informācijas sistēmu “Veterinārā e-veselības informācijas sistēma “eVETIS”” datu ziņošanai par dzīvniekiem lietotām antimikrobiālām zālēm, un tajā datus ievadīs veterinārmedicīniskā pakalpojuma sniedzēji vai to pilnvarotas personas. Kaut arī e-sistēmā būs jāziņo dati par antimikrobiālo zāļu lietošanu produktīvajiem dzīvniekiem, tajā varēs iesniegt datus par visu zāļu lietošanu. To darot, veterinārmedicīniskā pakalpojuma sniedzējam un dzīvnieku īpašniekam vairs nebūs jāreģistrē dati par zāļu lietošanu dzīvniekiem citā reģistrā. Savukārt, ja veterinārmedicīniskās prakses iestādēm vai dzīvnieku īpašniekiem ir savas automatizētas datu sistēmas, zāļu lietošanas datus būs iespējams nodot automatizēti.
Tādejādi veterināro zāļu apritē datu apstrāde notiks pēc principa “datus ievadi vienreiz”, un tiks iegūti svarīgi un ES līmenī salīdzināmi dati par pārdotām un dzīvniekiem lietotām antimikrobiālām zālēm. Pamatojoties uz šiem datiem, varēs izstrādāt pasākumus zāļu atbildīgai un piesardzīgai lietošanai, mazinot antimikrobiālās rezistences radīto apdraudējumu sabiedrības veselībai.
Likums “Grozījumi Farmācijas likumā” vēl jāapstiprina Saeimai, un tas stāsies spēkā 14 dienu laikā pēc izsludināšanas. Noteikumi “Informācijas apkopošanas un statistikas veidošanas noteikumi veterināro zāļu aprites jomā” stāsies spēkā nākamajā dienā pēc to publicēšanas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Senāta Civillietu departaments paplašinātā sastāvā ir izskatījis lietu Nr. SKC-202/2025 (C69408023), kurā celta prasība par parāda piedziņas vēršanu uz sabiedrībai ar ierobežotu atbildību dāvināto mantu – valdes locekļa atlīdzību, un atcēlis Kurzemes apgabaltiesas spriedumu, ar kuru prasība bija apmierināta daļēji. Lieta ir nodota jaunai izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesā.
Senāts atzina, ka pastāv pamats atkāpties no judikatūrā iepriekš izteiktās atziņas, ka bez atlīdzības veikts darbs kā citas personas lietu bezmaksas pārziņa var tikt atzīts par dāvinājumu, uz kuru iespējams vērst piedziņu.
Civillikumā paredzētās kreditora tiesības vērst piedziņu uz parādnieka atdāvināto mantu nav attiecināmas uz pakalpojumiem, jo tie nav nedz ķermeniska, nedz bezķermeniska lieta, un tādēļ nevar būt mantas sastāvdaļa. Turklāt, tā kā starp kapitālsabiedrību un tās valdes locekli pastāv pilnvarojuma attiecības, kas var būt gan atlīdzības, gan bezatlīdzības attiecības, ar to, ka valdes loceklis pilda pienākumus bez atlīdzības vai par nelielu atlīdzību, nav pietiekami, lai konstatētu valdes locekļa nolūku apdāvināt sabiedrību.
Valdes locekļa atlīdzības noteikšana vai nenoteikšana ir tikai kapitālsabiedrības padomes vai dalībnieku kompetencē, tādēļ tiesai, nepastāvot juridiskam pamatam, nav iemesla pārvērtēt šādu kapitālsabiedrības lēmumu pieņemšanas lietderības apsvērumus. No minētā izriet, ka, tā kā tiesai nav tiesību kreditora interesēs noteikt atlīdzību, kāda būtu pienākusies valdes loceklim, valdes locekļa prasījuma tiesības par atlīdzības saņemšanu var atzīt par dāvinājuma priekšmetu un vērst uz tām piedziņu vienīgi tādā gadījumā, ja šāda atlīdzība ir bijusi konkrēti pielīgta un nopelnīta. Šo faktu par katru pakalpojuma sniegšanas mēnesi jāpierāda kreditoram.
Senāta Civillietu departaments ir atcēlis Rīgas apgabaltiesas spriedumu civillietā Nr. SKC-108/2025 (C30590622) daļā, ar kuru apmierināta dzīvokļa īpašuma kopīpašnieces pretprasība par dzīvokļa īpašuma pārvaldīšanas izdevumu un izdevumu komunālo pakalpojumu maksas segšanu, kā arī likumisko nokavējuma procentu piedziņu no dzīvokļa īpašuma otra kopīpašnieka, un nodevis lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.
Kasācijas tiesvedība bija ierosināta par nekustamā īpašuma pārvaldīšanas, dzīvokļa īpašuma lietošanas, nekustamā īpašuma nodokļa segšanas izdevumu, kā arī tiesāšanās izdevumu piedziņu no prasītāja.
Risinot jautājumu, vai tas, ka kopīgo dzīvokļa īpašumu faktiski lieto tikai viens no kopīpašniekiem, ietekmē Civillikumā noteikto katra kopīpašnieka pienākumu samērīgi ar savu domājamo daļu nest uz kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumus un lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus, Senāts norādīja, ka kopīpašnieku atbildība pret trešajām personām ir jānošķir no viņu savstarpējās attiecībās piemērotajiem principiem.
Ja attiecībā pret trešajām personām kopīpašnieki, norēķinoties par izdevumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, atbild proporcionāli viņu domājamajām daļām, tad savstarpējās tiesiskajās attiecībās izšķirīga nozīme ir tam, kurš kopīpašnieks faktiski lietojis īpašumu. Situācijā, kad īpašumu atsevišķi lieto kāds no kopīpašniekiem, ir atzīstams, ka pārējo kopīpašnieku intereses ir saistītas ar īpašuma fizisku uzturēšanu un saglabāšanu, lai tas nezaudētu vērtību, tādēļ no viņiem var prasīt segt vienīgi šādam mērķim objektīvi nepieciešamos un radušos izdevumus.
Senāta ieskatā, komunālo pakalpojumu nodrošināšana galvenokārt ir saistīta ar īpašuma faktisku lietošanu, nevis tā saglabāšanu, izņemot, piemēram, apkuri gada aukstajā laikā, lai novērstu sala radītos postījumus. Tādēļ Senāts atzina, ka no šiem pakalpojumiem labumu gūst tas kopīpašnieks, kurš faktiski lieto īpašumu, un attiecīgi viņam arī jāsedz radušos izdevumus, kas nav nepieciešami īpašuma saglabāšanai. Savukārt izdevumi nekustamā īpašuma nodokļa samaksai un dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi kopīpašniekiem jāsedz samērīgi ar savām domājamajām daļām kopīpašumā.
2025. gada 10. decembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2024-21-0103 un atzina par Satversmei neatbilstošu regulējumu par zemes likumiskās lietošanas maksu un šādā lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtēšanas kārtību. Satversmes tiesa secināja: joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Tiesiskais regulējums, kas vienu tiesisko attiecību dalībnieku nostāda acīmredzami sliktākā situācijā nekā otru, nevar nodrošināt sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.
Pieteikumu iesniedzēji lietā ir 21 privātpersona, kam pieder zeme, uz kuras atrodas citām personām piederošas būves. Lietā apstrīdēta tādu trīs normatīvo aktu normu satversmība, kuras nosaka zemes likumiskās lietošanas maksu un tās aprēķināšanas principus.
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, kas vērsti uz Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 norādīto tiesiskā regulējuma trūkumu novēršanu, tostarp ir aktualizējis zemes kadastrālās vērtības. Likumdevējs ir ieviesis divas kadastrālās vērtības – universālo un fiskālo. Universālā kadastrālā vērtība ir aktualizēta un tirgus situācijai pietuvināta kadastra objekta vērtība, un to neattiecina uz nodokļu un citiem publiskiem maksājumiem. Savukārt fiskālo kadastrālo vērtību, kas nav aktualizēta, izmanto nodokļu un citu publisko maksājumu aprēķinam. Universālā kadastrālā vērtība salīdzinājumā ar fiskālo kadastrālo vērtību var gan pieaugt, gan samazināties, gan arī palikt nemainīga.
Satversmes tiesa secināja, ka ir tādi zemes īpašnieki, tostarp vairāki pieteikumu iesniedzēji, kuriem zemes likumiskās lietošanas maksa samazinās tādēļ, ka zemes universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību. Proti, šīs personas no 2025. gada 1. janvāra pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas saņem mazāku atlīdzību nekā iepriekš. Minēto situāciju ietekmē arī standartplatības un tās korekcijas koeficienta piemērošana daudzdzīvokļu māju apbūves zemes universālās kadastrālās vērtības aprēķināšanā.
Ja zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to, vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad šādu zemes likumiskās lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda atlīdzības funkciju. Tādējādi daļā gadījumu joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt šādu maksu un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Šāds tiesiskais regulējums nevar nodrošināt arī sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.
Tāpat Satversmes tiesa secināja, ka īpašniekiem, kuru zemes universālā kadastrālā vērtība ir palielinājusies, likumiskās lietošanas maksu daudzos gadījumos samazina arī tās pieauguma ierobežojums 30 procentu apmērā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada maksājumu attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem. Arī pieņemot šo normu, likumdevējs ne visos gadījumos ir samērojis dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku tiesības.
Lai dotu likumdevējam laiku tiesiskās attiecības noregulēt tādā veidā, lai visi zemes īpašnieki saņemtu tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, bet vienlaikus ievērojot arī būvju īpašnieku tiesības, Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām par spēkā neesošām no 2027. gada 1. janvāra.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā pasludināšanas brīdī.
Senāta Civillietu departaments ir atcēlis Kurzemes apgabaltiesas spriedumu civillietā Nr. SKC-748/2025 (C69309923), ar kuru noraidīta personas prasība pret bijušo laulāto par bijušā laulātā atsevišķajā mantā veiktā ieguldījuma atlīdzināšanu, un nodevis lietu jaunai izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesā.
Senāts vērsa uzmanību uz to, ka apgabaltiesas secinājums par to, ka ieguldījums otrā laulātā atsevišķajā mantā var tikt izdarīts vienīgi no laulātā personīgajiem naudas līdzekļiem jeb atsevišķās mantas, bet ne no laulāto kopīgās mantas, neatbilst Senāta līdzšinējai judikatūrai un tiesību zinātnes atziņām.
Senāts atgādināja, ka šādās lietās ir jāņem vērā no Civillikuma izrietošais laulāto solidaritātes princips. Ar laulību saistīts ieguldījums otrā laulātā mantā parasti tiek izdarīts, paļaujoties uz laulības turpmāku pastāvēšanu un uz iespēju arī turpmāk kopīgi piedalīties laulības laikā iegūto labumu baudīšanā. Tādēļ laulības šķiršanas gadījumā gan tad, ja laulātais ieguldījis savu atsevišķo mantu otra laulātā atsevišķajā mantā, gan arī tad, ja viena laulātā atsevišķajā mantā ir ieguldīta abu laulāto kopīgā manta, ieguldījuma veicējam ir tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību, ņemot vērā otra laulātā mantas vērtības pieaugumu.
Apgabaltiesa nav vērtējusi, kā prasītājas rīcība ģimenes labklājības nodrošināšanā, no kuras atbildētājs guvis labumu – viņam piederošā īpašuma vērtības pieaugumu, ir sasaistāma ar laulāto solidaritātes principu, kā arī nav noskaidrojusi, kādas vienošanās laulāto starpā pastāvēja attiecībā uz laulības laikā gūtajiem ienākumiem un kā plašākā nozīmē varētu būt izpaudies laulības laikā veiktais ieguldījums, ieskaitot arī mantiski nenovērtējamas darbības. Līdz ar to apgabaltiesas spriedums ir atceļams, jo lietā nav noskaidroti un izvērtēti visi būtiskie apstākļi kopsakarā ar pierādījumiem.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2025. gada 4. decembrī pasludināja tās 2025. gada 13. novembra lēmumu lietā SIA “TAVEX” pret Latviju, noraidot iesniedzējas sūdzības par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta (tiesvedības ilgums) un 13. panta (efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi) iespējamiem pārkāpumiem. Savā iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai iesniedzēja sūdzējās par aptuveni 12 gadus ilgušas administratīvās tiesvedības ilgumu un apgalvoja, ka tai Latvijā nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai aizsargātu tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.
Senāta Civillietu departaments, izskatījis lietas dalībnieku kasācijas sūdzības lietā Nr. SKC-81/2025 (C29340219) ir atcēlis Zemgales apgabaltiesas spriedumu lietā par personas prasību pret Latvijas Zinātņu akadēmiju par veikto ieguldījumu kompensēšanu un nodevis lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā.
No lietas apstākļiem izriet, ka Latvijas Zinātņu akadēmija bija iznomājusi akadēmijas lielās konferenču zāles kompleksu kultūras, izglītības, mākslas un mūzikas pasākumu norisei. Nomnieks bija lūdzis kompensēt veiktos mantiskus ieguldījumus iznomāto telpu remontā, attiecīgi samazinot telpu nomas maksu, taču saņēma atteikumu. Noslēgtais nomas līgums vēlāk tika lauzts nomas maksas nemaksāšanas dēļ. Prasītājs, kam nomnieks bija cedējis savas prasījuma tiesības, bija vērsies tiesā, lai panāktu veikto ieguldījumu kompensēšanu. Gan Zemgales rajona tiesa, gan Zemgales apgabaltiesa prasību bija apmierinājušas daļēji.
Senāts izskatāmajā lietā atzina, ka tiesa ir nekorekti formulējusi jautājumus, kas lietā tika uzdoti izvēlētajam būvniecības ekspertam, lai noteiktu, kādus ieguldījumus Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās ir veicis šo telpu nomnieks. Lai arī, kā norādīja Senāts, ekspertīzes mērķim būtu bijis jābūt faktiski veikto darbu apjoma un izmaksu konstatēšanai, kam nepieciešamas specializētas zināšanas būvniecībā, ekspertam ir tikuši uzdoti jautājumi par to, kuram no Civillikumā paredzētajiem izdevumu veidiem atbilst veiktie ieguldījumi telpu saglabāšanā un uzlabošanā. Atbildot uz šiem jautājumiem eksperta atzinumā, eksperts ir izdarījis secinājumus par ieguldījumu juridisko kvalifikāciju, kas pārsniedz pieļaujamās ekspertīzes robežas, jo juridisku vērtējumu lietas apstākļiem var dot tikai tiesa.
Senāts konstatēja, ka lielu daļu eksperta atzinuma veido informācija, kam nav nozīmes izskatāmajā lietā, kā arī Civillikuma un noslēgtā telpu nomas līguma normu juridiska analīze, kas būtībā ir eksperta subjektīvs viedoklis un nesniedz atbildi uz noskaidrojamo jautājumu. Tādēļ sniegtais atzinums neatbilst eksperta atzinumam izvirzītajām prasībām, un balstīšanās uz to kā pierādīšanas līdzekli varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
2025. gada 11. decembrī zvērinātu advokātu palīgi Dāvids Andris Blehmanis un Artis Artūrs Brodiņš sekmīgi nokārtoja zvērinātu advokātu palīgu eksāmenu, kā rezultātā ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomes lēmumu tika atļauts zvērinātu advokātu palīgam Dāvidam Andrim Blehmanim vest lietas bez patrona pārpilnvarojuma un zvērinātu advokātu palīgam Artim Artūram Brodiņam vest lietas ar patrona pārpilnvarojumu.
Dāvidu Andri Blehmani atbalstīja un padomus sniedza patrons zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis, savukārt Arti Artūru Brodiņu atbalstīja un padomus sniedza patrons zvērināts advokāts Matīss Dāvis Kukainis.
Apsveicam kolēģus ar lielisko sniegumu!
Ar Administratīvās rajona tiesas 2025. gada 17. decembra spriedumu tika pilnībā apmierināts Biroja klienta – sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēja – pieteikums pret VSIA “Autotransporta direkcija” un Satiksmes ministriju par publisko tiesību līgumu izpildes pareizību, tiesai atzīstot, ka VSIA “Autotransporta direkcija” nepareizi pilda ar pārvadātāju noslēgtos līgumus.
Sabiedriskā transporta pakalpojumi ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklos tiek sniegti, pamatojoties uz pārvadātāja un VSIA “Autotransporta direkcija” starpā noslēgtajiem publisko tiesību līgumiem. Šajos līgumos paredzēts, ka pārvadātājam var tikt piemērots līgumsods par reisa neizpildi vai daļēju izpildi.
VSIA “Autotransporta direkcija” no 2024. gada 1. jūnija uzsāka šī līgumsoda piemērošanu daudzreiz augstākā apmērā, nekā iepriekš, kā rezultātā pārvadātājam piemērotais līgumsods atsevišķos gadījumos varēja būt pat par 53 reizēm lielāks, nekā tas tika piemērots pirms šīm izmaiņām, kuras nebija jebkādā veidā saskaņotas ar pārvadātāju. Atbildot uz pārvadātāja pretenzijām, VSIA “Autotransporta direkcija” centās skaidrot, ka izmaiņas līgumsoda piemērošanas nosacījumos ir pamatotas ar līguma noteikumu interpretāciju, jo agrāk līgumsods pārvadātājiem esot piemērots nepareizi un pārāk mazā apmērā.
Pārstāvot klienta intereses, Birojs iesniedza tiesā pieteikumu, lūdzot tiesu atzīt šo VSIA “Autotransporta direkcija” rīcību par prettiesisku, kā arī piemērot pagaidu aizsardzību – nekavējoties un vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības aizliegt VSIA “Autotransporta direkcija” piemērot līgumsodu augstākā apmērā atbilstoši VSIA “Autotransporta direkcija” izdomātajai jaunajai līgumsoda piemērošanas kārtībai.
Gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa apmierināja Biroja lūgumu par pagaidu aizsardzību, piekrītot Biroja argumentiem, ka VSIA “Autotransporta direkcija” ir rīkojusies prettiesiski, un tādējādi nodrošinot nekavējošu un efektīvu klienta tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
Izskatot lietu pēc būtības, Administratīvā rajona tiesa arī 2025. gada 17. decembra spriedumā piekrita Biroja argumentācijai, ka VSIA “Autotransporta direkcija” veiktās izmaiņas līgumsoda piemērošanas nosacījumos ir prettiesiskas, un līgumsoda piemērošanas noteikumi nav interpretējami atšķirīgi no iepriekš pastāvējušās kārtības.
Līdz ar to tiesa nolēma pilnībā apmierināt Biroja klienta – pārvadātāja – pieteikumu, spriedumā konstatējot, ka VSIA “Autotransporta direkcija” kopš 2024. gada 1. jūnija nepareizi piemēro līgumos ar pārvadātāju noteiktos līgumsoda nosacījumus. Vienlaikus tiesa uzlika pienākumu VSIA “Autotransporta direkcija” atmaksāt Biroja klientam visu nepamatoti ieturēto līgumsoda summu, kas ieturēta no pārvadātāja atbilstoši jaunajai līgumsodu piemērošanas kārtībai no 2024. gada 1. jūnija.
VSIA “Autotransporta direkcija” un Satiksmes ministrija šo Administratīvās rajona tiesas spriedumu vēl var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā.
Biroja klientu šajā lietā gan pirmstiesas procesā, gan tiesā pārstāvēja Biroja partneris zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis.
2025. gada 23. decembrī Augstākās tiesas Senāts pieņēma nozīmīgu spriedumu lietā SKA-170/2025, kurā viens no pieteicējiem ir arī biroja klients. Lietā tika izskatīts Konkurences padomes 2021. gada lēmums, ar kuru tā konstatēja aizliegtu vienošanos būvniecības jomas iepirkumos. Konkurences padome pārkāpuma pierādīšanai izmantoja no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja saņemtus operatīvo darbību rezultātā iegūtus slepeni ierakstītu sarunu audioierakstu atšifrējumus. Šādu pierādījumu pieļaujamība administratīvajā procesā bija šīs lietas centrālais strīdus jautājums. Administratīvā apgabaltiesa (‘AA’) piekrita Konkurences padomes pieejai un atstāja lēmumu spēkā, bet Senāts ar 23.12.2025. spriedumu ir atcēlis AA spriedumu un nodevis to otrreizējai izskatīšanai.
Senāts nepiekrita Konkurences padomes un AA norādītajai tiesību normu interpretācijai, kas to ieskatā pieļauj operatīvo darbību rezultātā iegūtas informācijas izmantošanu administratīvajā procesā, ja tie bijuši pievienoti krimināllietai. Senāts atzinis, ka operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija nezaudē savu īpašo tiesisko statusu arī tad, ja tā pievienota krimināllietas materiāliem. Operatīvās darbības likums kā speciālais tiesiskais regulējums ļauj šādas informācijas izmantošanu tikai noziedzīgu nodarījumu novēršanas un izmeklēšanas nolūkos, un konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšana šajos mērķos neietilpst.
Tiesa uzsvēra, ka likumā nav skaidra un paredzama pamata operatīvās darbības materiālu nodošanai un izmantošanai konkurences tiesību pārkāpuma izmeklēšanai. Šāda prakse neatbilst arī privātās dzīves un personas datu aizsardzības prasībām, jo sarunu noklausīšanās ir būtisks pamattiesību ierobežojums, kas pieļaujams tikai skaidri noteiktos gadījumos. Senāts arī norādījis, ka Konkurences padomes un AA tiesību normu interpretācija pavērtu plašu un nekontrolētu iespēju operatīvās darbības rezultātā iegūto informāciju caur kriminālprocesu nodot nenoteiktam saņēmēju loka. Tas savukārt radītu būtisku patvaļīgas iejaukšanās un pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas risku.
Spriedums ir būtisks signāls uzņēmējiem: pat apjomīgās un sabiedriski nozīmīgās lietās valsts iestādēm ir stingri jāievēro pierādījumu iegūšanas un izmantošanas robežas. Senāta atziņas stiprina tiesisko noteiktību un apliecina, ka pamattiesību aizsardzība ir neatņemama arī konkurences tiesību piemērošanā. Biroja partneris zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis lietā pārstāvēja vienu no pieteicējiem, kura gatavotā kasācijas sūdzība tika apmierināta.