Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
Jums ir iespējams atteikties no turpmākas ZAB Spīgulis & Kukainis ziņu izlaidumu saņemšanas. Ja vēlaties atteikties, lūdzu, spiediet šeit.
2026. gada 6. janvārī stājušies spēkā grozījumi normatīvajos aktos par būvju reģistrāciju, kas ievieš vienoto digitālo būves reģistrācijas pakalpojumu. Šīs izmaiņas īstenotas, lai vienkāršotu un digitalizētu būvju reģistrācijas procesu, mazinātu administratīvo slogu un nodrošinātu ātrāku piekļuvi valsts pakalpojumiem privātpersonām un komersantiem.
Grozījumi paredz, ka līdzšinējā vairāku atsevišķu procedūru un iesniegumu sistēmu vietā lietotāji izmanto vienu centralizētu digitālu platformu būves reģistrācijai. Tas nozīmē, ka visas darbības, kas saistītas ar jaunas būves reģistrēšanu, tehnisko parametru noteikšanu vai izmaiņu reģistrēšanu ēku informācijas reģistros, tagad iespējams veikt pilnībā attālināti, izmantojot vienoto informācijas sistēmu.
Faktiski grozījumi samazina administratīvo slogu un dokumentu apjomu, kas jāiesniedz personai vai uzņēmumam būves reģistrācijas procesā, jo tie vairs nekur citur nav jāiesniedz atsevišķi vai papīra formātā, un nodrošina ātrāku apstrādes laiku.
Ministru kabinets 2026. gada 20. janvāra sēdē atbalstījis grozījumus Civilprocesa likumā, kas paredz būtiski paātrināt parādu piedziņu tajos gadījumos, kad par parādu nav strīda, vienlaikus samazinot tiesu noslodzi un administratīvo slogu.
Saskaņā ar likumprojekta ieceri, bezstrīdu lietās, kurās parādnieks atzīst parādu un nepastāv iebildumi par parāda būtību, tiesvedība tiktu veikta ar vienkāršotu un automatizētu procesu, izmantojot saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtības (SPIBK) sistēmu. Šajā sistēmā saistību piespiedu izpildes lēmumi var tikt pieņemti tiešsaistē, balstoties uz formāliem kritērijiem, bez nepieciešamības vērtēt parāda pamatotību vai pierādījumus. Lēmumi par tiesvedības turpināšanu vai parādu piespiedu izpildi tiktu ģenerēti automātiski un apliecināti ar kvalificētu elektronisko zīmogu, tādējādi samazinot administratīvo slogu un saīsinot laiku līdz lēmuma pieņemšanai.
Priekšlikums paredz, ka šādi automatizēti procesi tiktu izmantoti tikai skaidri definētos gadījumos, kur parādniekam nav iebildumu par faktisko parāda apmēru.
2026. gada 20. janvārī stājušies spēkā grozījumi Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas izpildes likumā, kas nosaka kārtību gadījumos, kad konfiscējamā manta ir sajaukta ar legāli iegūtiem līdzekļiem un nav iespējams precīzi noteikt, kura tās daļa ir iegūta ar noziedzīgām darbībām un kura — likumīgi. Grozījumi paredz, ka gadījumos, kad manta ir iegūta, sajaucot noziedzīgi iegūtus līdzekļus ar likumīgiem, tiesa vai prokurors var pieņemt lēmumu konfiscēt tieši noziedzīgi iegūto daļu, nosakot tās apmēru, un šāds lēmums tiek izpildīts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Praksē tas nozīmē, ka, izpildot nolēmumu par konfiskāciju, zvērinātajam tiesu izpildītājam ir jāatsavina attiecīgā manta un no iegūtajiem līdzekļiem un jāsedz cietušajam nodarītā kaitējuma izmaksas, savukārt atlikusī daļa tiek pārskaitīta valsts budžetā, nosakot attiecīgo konfiskācijas apmēru proporcionāli noziedzīgi iegūto līdzekļu daļai.
Grozījumi nodrošina tiesisku skaidrību konfiskācijas procesā, kuram iepriekš nebija specifiska regulējuma situācijās, kad konfiscējamā manta satur gan noziedzīgi iegūtu, gan legāli iegūtu mantu.
2026. gada 22. janvārī Saeima nodeva izskatīšanai Juridiskajā komisijā likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā”, ar kuru paredzēts noteikt kriminālatbildību par aizliegtu vienošanos iepirkumos. Likumprojekta mērķis ir pastiprināt atbildību par šāda veida pārkāpumiem, kas apdraud publisko līdzekļu izlietojuma efektivitāti un valsts ekonomisko drošību, kā arī rada materiālus zaudējumus un kaitējumu valsts, pašvaldību un sabiedrības interesēm. Anotācijā uzsvērts, ka šādi nodarījumi ir nesaderīgi ar iekšējo tirgu LESD 101. panta izpratnē, un likumdevējam ir pienākums paredzēt tādu atbildības mehānismu, kas atbilst pārkāpuma kaitīgumam un spēj gan nodrošināt samērīgu sodīšanu, gan atturēt no turpmākiem pārkāpumiem.
Likumprojekts paredz papildināt Krimināllikumu ar jaunu 211.1 pantu, nosakot atbildību par aizliegtu vienošanos iepirkumā, kas saistīta ar pieteikuma vai piedāvājuma būtisku nosacījumu saskaņošanu ar citu pretendentu vai kandidātu, ja saskaņotais piedāvājums ir iesniegts iepirkumā, kā arī par vienošanos par dalības noteikumiem vai par piedāvājuma neiesniegšanu iepirkumā. Par šādu nodarījumu, ja tas izdarīts lielā apmērā, paredzēta brīvības atņemšana līdz trim gadiem vai alternatīvi sodi, tostarp probācijas uzraudzība, sabiedriskais darbs vai naudas sods, vienlaikus paredzot arī iespēju atņemt tiesības veikt noteiktu komercdarbību, ieņemt amatu vai nodarboties ar konkrētu profesionālo darbību līdz trim gadiem. Savukārt gadījumos, kad aizliegtā vienošanās izdarīta ārējos normatīvos aktos regulētā publiskā iepirkumā, likumprojekts paredz stingrāku sankciju – brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem vai naudas sodu, kā arī tiesību ierobežojumu uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem.
Vienlaikus likumprojektā iecerēts Krimināllikumu papildināt arī ar 211.2 pantu, paredzot iespēju personu atbrīvot no kriminālatbildības, ja tā pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas pirmā labprātīgi paziņo par notikušo un aktīvi veicina pārkāpuma atklāšanu un izmeklēšanu. Tādējādi ieviešot krimināltiesisku mehānismu, kas pēc būtības līdzinās iecietības programmai un varētu veicināt pārkāpumu atklāšanu.
Papildus Saeima izskatīšanai nodevusi grozījumus likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību””, ar kuru paredzēts noteikt, ka “liels apmērs” šajā kontekstā iestājas, ja aizliegtās vienošanās iepirkuma līgumcena (bez PVN) nav mazāka par 100 000 euro. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka šobrīd par aizliegtu vienošanos iepirkumos normatīvie akti paredz administratīvo atbildību juridiskajai personai, savukārt fiziskas personas, kas faktiski iesaistītas šādu vienošanos īstenošanā, līdz šim nav tikušas sauktas pie atbildības ne administratīvi, ne krimināltiesiski, un iecerētie grozījumi šo pieeju būtiski mainītu.
2026. gada 22. janvārī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdza iekļaut Saeimas kārtējās sēdes darba kārtībā komisijas izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā”. Likumprojekta mērķis ir veicināt godīgu tirdzniecības praksi pārtikas preču mazumtirdzniecības tirgū un līdzsvarot sadarbību situācijās, kad ekonomiski spēcīgāks pircējs savu tirgus varu izmanto negodīgi, tādējādi kaitējot piegādātājiem, kuri attiecībās ar mazumtirgotājiem ne vienmēr spēj pilnvērtīgi aizsargāt savas intereses.
Grozījumi paredz precizēt un papildināt negodīgas tirdzniecības prakses aizliegumu saturu vairākos būtiskos aspektos. Pirmkārt, plānots noteikt “lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes prognozes” definīciju, paredzot, ka tā ir vismaz 30 dienu periodā uz līguma pamata prognozētais piegādājamais preču apjoms, par kuru mazumtirgotājs ir informējis piegādātāju un kas ir savstarpēji saskaņots. Otrkārt, iecerēts papildināt likumu ar aizliegumu mainīt preču sortimentu bez rakstveida paziņojuma piegādātājam vismaz 30 dienas iepriekš, izņemot gadījumus, kad sortimenta izmaiņas pamatotas ar preču neatbilstību līguma noteikumiem. Šādi grozījumi balstīti arī Konkurences padomes tirgus uzraudzībā konstatētajām nepilnībām tirgū – mazumtirgotāji atsevišķos gadījumos vienpusēji izslēdz piegādātāju preces no sortimenta, par to savlaicīgi neinformējot, kas piegādātājiem var radīt būtiskus saimnieciskus riskus.
Papildus tam likumprojekts paredz noteikt skaidrāku un līdzsvarotāku pieeju līgumsodu un sankciju piemērošanai, aizliedzot netaisnīgas, nepamatotas vai vienpusējas sankcijas par līguma noteikumu pārkāpumu un uzsverot, ka sankciju piemērošanai jābūt vienlīdz efektīvai un attiecināmai ne tikai uz piegādātājiem, bet arī uz pircējiem, ja tie nepilda savas saistības. Vienlaikus paredzēts ieviest principu, ka sankcijas par piegādes prognozes neizpildi netiek piemērotas, ja nepiegādāto vai nepasūtīto preču vērtība nepārsniedz 10% no prognozes vērtības, tādējādi mazinot risku, ka piegādātāji tiek pārmērīgi sodīti par nebūtiskiem pārkāpumiem. Tāpat likumprojekts paredz nostiprināt aizsardzību regulārām svaigu dārzeņu un ogu piegādēm, izslēdzot iespēju pusēm vienoties par samaksas termiņu, kas pārsniedz 20 dienas, jo praksē šāda atkāpe nereti tikusi izmantota kā obligāts nosacījums sadarbības uzsākšanai, radot piegādātājiem nelabvēlīgu finanšu slogu.
Pašlaik Ministru kabinetā saskaņošanā atrodas likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā”, kas paredz pilnveidot tiesisko regulējumu strīdos par kopīpašuma dalīšanu, īpaši situācijās, kad kopīpašnieki nespēj vienoties par kopīpašuma sadales kārtību. Likumprojekta mērķis ir nodrošināt skaidrāku un vienveidīgāku procesuālo ietvaru šādu strīdu izskatīšanai, kā arī mazināt praksē konstatētās neskaidrības par prasības pieteikuma saturu, lietas piekritību un izdevumu segšanas kārtību.
Likumprojekts paredz Civilprocesa likumu papildināt ar jaunu 30.12 nodaļu “Lietas par kopīpašuma dalīšanu”, kurā tiktu noteiktas specifiskas prasības šāda veida lietu izskatīšanai. Plānots skaidrāk reglamentēt prasības pieteikuma saturu, tostarp norādāmo informāciju par kopīpašuma priekšmetu un prasītāja piedāvāto dalīšanas veidu, kā arī nostiprināt vienotu pieeju lietas izskatīšanas kārtībai, lai kopīpašuma dalīšanas tiesvedība būtu paredzamāka un efektīvāka.
Vienlaikus grozījumi paredz arī praktiskus risinājumus, kas vērsti uz procesa vienkāršošanu un tiesvedības izmaksu caurskatāmību, tostarp attiecībā uz atsevišķu izdevumu segšanu Valsts zemes dienestam un zemesgrāmatai, kā arī ar kopīpašuma dalīšanas sprieduma izpildi saistīto procesuālo darbību nodrošināšanu. Kopumā iecerētās izmaiņas ir vērstas uz to, lai kopīpašuma dalīšanas strīdi tiktu izskatīti strukturētāk un vienveidīgāk, vienlaikus mazinot situācijas, kurās tiesvedība ieilgst nepilnīga regulējuma vai atšķirīgas normu interpretācijas dēļ.
2026. gada 23. janvārī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtīja Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 2026. gada 15. janvārī pieņemto likumu “Grozījumi Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā”. Prezidents vērsis Saeimas priekšsēdētājas uzmanību uz tiesisko nenoteiktību regulējumā, kas paredz aizskartajam mantas īpašniekam tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu kriminālprocesā, un aicinājis to precizēt tā, lai gan efektīvi tiktu īstenotas Satversmē garantētās tiesības saņemt atlīdzību saprātīgā termiņā, gan izvairītos no situācijām, kad atlīdzība tiek izmaksāta par mantu, kas vēlāk tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu. Prezidenta ieskatā ir svarīgi skaidri noteikt, kad tieši radusies tiesība uz kaitējuma atlīdzināšanu — vai tad, kad stājies spēkā lēmums par mantas aresta atcelšanu, vai tad, kad stājies spēkā galīgais nolēmums kriminālprocesā.
Prezidents arī uzsvēris, ka, lai nodrošinātu tiesību uz atlīdzību aizsardzību, likumdevējam jāizstrādā tāds regulējums, kas nepieļautu gadījumus, kur atlīdzība tiek izmaksāta, bet vēlāk tiesiskajā procesā tiesa nosaka, ka manta bija noziedzīgi iegūta. Šajā kontekstā prezidenta vēstulē tika akcentēts, ka nepieciešams panākt sabalansētu risinājumu, kas vienlaikus aizsargā fiziskas personas tiesības uz atlīdzību un valsts interesi par pareizu un taisnīgu krimināltiesisko procesu.
Valsts prezidents aicina Saeimu vēlreiz izvērtēt un precizēt attiecīgo likumprojektu, ņemot vērā gan tiesiskuma principu, gan to, kā nodrošināt skaidrību attiecībā uz to, kad un kādā apjomā personai radusies tiesība uz kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar mantas arestu kriminālprocesā.
2026. gada 13. janvārī Satversmes tiesa sāka izskatīt lietu Nr. 2024-27-0103 par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas atbilstību Satversmes 92. pantam un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” 48.5., 48.8. un 60.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) atbilstību Satversmes 105. pantam. Ar apstrīdētajām normām tika noteikta kārtība, kādā kompetentās iestādes atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, tostarp gadījumos, kad komersants nav iesniedzis gada pārskatu vai nav izpildījis citus likumā noteiktos nosacījumus attiecīgajā periodā.
Pieteikuma iesniedzējs šajā lietā apstrīd šo normu atbilstību Satversmes 92. pantam un Satversmes 105. pantam, argumentējot, ka normatīvais regulējums ļauj atcelt obligātā iepirkuma tiesības bez pietiekamas individuālas izvērtēšanas par konkrētā komersanta situāciju, tostarp par to, vai neiesniegtais gada pārskats patiesi radījis apdraudējumu tirgus vai sabiedrības interesēm.
Lietas izskatīšana Satversmes tiesā sniegs juridisku skaidrojumu par to, vai šāds regulējums ir saderīgs ar Satversmē garantētajām tiesībām, tostarp par to, cik plašas kompetences likumdevējs var nodot izpildvaras iestādēm attiecībā uz komersantu tiesību ierobežojumu, kā arī par to, vai obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas kārtībai jāparedz individuāla un proporcionāla pārbaude atbilstoši konstitucionāliem principiem.
2026. gada 5. janvārī Latvijas Republikas Augstākās tiesa publiskojusi judikatūras atziņu, saskaņā ar kuru mantas zādzību kriminālprocesā uzskata par pabeigtu brīdī, kad zaglis ir ieguvis faktisku varu pār mantu, neatkarīgi no tālākajiem fiziskās pārvietošanas posmiem. Šī interpretācija sniedz viennozīmīgāku izpratni par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas mirkli mantas zādzības lietās, nosakot, ka mantas faktiskā pārņemšana — pat īslaicīga — ir pietiekams pamats kvalifikācijai kā pabeigtam noziegumam.
Lēmums izvērtēts kontekstā, kur līdz šim praksē pastāvējusi neskaidrība par to, kuros brīžos konkrēti juridiski atzīt, ka zādzība ir pilnībā izdarīta, it īpaši situācijās, kad aizdomās turētā rīcība ietvēra mantas patvaļīgu pārņemšanu bez turpmākas rīcības. Ar šo atziņu Senāts nodrošina tiesisku konsekvenci turpmākai lietu izskatīšanai par mantas zādzību, uzsverot, ka noziedzīga nodarījuma objektīvās pazīmes tiek pilnībā realizētas brīdī, kad sveša manta nonāk zagļa faktiskajā varā.
2026. gada 21. janvārī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments pieņēma spriedumu lietā Nr. C69442924, kurā tika vērtēts strīds par darbinieka prasījumiem pret darba devēju, tostarp par darba tiesisko attiecību pastāvēšanas atzīšanu, darba algas un atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu. Spriedumā Senāts īpašu uzmanību pievērsa jautājumam par to, kā darba strīdos aprēķināms noilgums un kādā apjomā Darba likuma 31. pantā noteiktie termiņi ir piemērojami dažāda veida prasījumiem, vienlaikus precizējot arī to, ka katrs prasījums ir vērtējams atsevišķi, ņemot vērā tā juridisko raksturu un tiesisko pamatu.
Senāts plaši analizē noilguma regulējumu darba strīdos, uzsverot, ka Darba likuma 31. panta pirmā daļa, kas paredz divu gadu noilgumu materiāltiesiskām prasībām, attiecas tieši uz darbinieka prasībām par konkrētām maksāšanas saistībām (piem., darba alga, atvaļinājuma atlīdzība), un šādi termiņi aizstāj vispārējo desmit gadu noilgumu. Tādējādi prasītāja prasības par darba tiesisko attiecību pastāvēšanu nav uzskatāmas par materiāltiesisku prasījumu, un uz tām neattiecas Darba likuma 31. panta termiņi, jo tās ir procesuālas dabas (atzīt, ka pastāvēja darba tiesiskās attiecības) un tāpēc tās nevar izmantot kā pamatu automātiskai noilguma iestāšanās konstatēšanai. Šī juridiskā atziņa nodrošina, ka noilguma sākuma brīdi un piemērojamību katram prasījuma veidam ir jāvērtē atsevišķi, kas ir būtiski strīdos, kuram pamatā ir gan tiesību pastāvēšanas konstatēšana, gan materiālas saistības.
Turklāt spriedumā Senāts skaidri norāda, ka, vērtējot noilguma jautājumu darba strīdos, tiesai jāņem vērā konkrētais tiesību normu saturs un to nozīme attiecīgajam prasījumam, īpaši atšķirot prasības, kuras ir civilprocesuālas rakstura (piem., konstatējošas), no prasībām, kuras ir materiāltiesiskas un attiecas uz konkrētām atlīdzību saistībām. Šādi tiesību normu precizējumi ir nozīmīgi Latvijas tiesu praksē, jo tie nosaka, kādā brīdī noilgums sāk tecēt un vai tas vispār attiecas uz konkrēto prasību, novēršot kļūdainu noilguma piemērošanu strīdos, kas saistīti ar darba tiesībām un darba samaksas piedziņu.
Konkurences padome 2026. gada 8. janvārī pieņēmusi lēmumu atļaut akciju sabiedrībai “Cēsu alus” iegūt vienpersonisku izšķirošu ietekmi pār sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Valmiermuižas alus”. Lēmums ļauj Cēsu alus pilnībā pārņemt Valmiermuižas alus, un KP izvērtējusi darījumu, konstatējot, ka tas nerada būtisku kaitējumu konkurencei attiecīgajos tirgos, tāpēc darījums tiek apstiprināts bez papildu nosacījumiem.
Cēsu alus darbojas Latvijas alus, bezalkoholisko dzērienu un raudzēto dzērienu ražošanas un vairumtirdzniecības tirgū un ir daļa no Somijas koncerna Olvi (OLVI Oyj) grupas. Valmiermuižas alus galvenokārt specializējas alus ražošanā un izplatīšanā, piedāvājot gan Valmiermuižas, gan Kokmuižas alus līnijas, bezalkoholiskos dzērienus un sidru. KP apvienošanās izvērtēšanā ņēmusi vērā tirgus pārklāšanos horizontālajos segmentā — alus ražošanā un vairumtirdzniecībā Latvijā, tostarp dažādos tirdzniecības kanālos, kā arī bezalkoholisko un raudzēto dzērienu tirgū.
KP izvērtējusi iespējamo ietekmi uz tirgu, tostarp to, vai Cēsu alus ar Valmiermuižas alus sortimenta apvienošanās varētu nostiprināt Cēsu alus tirgus pozīciju tādā veidā, kas būtiski ierobežo konkurentu piekļuvi klientiem vai palielina to izmaksas. Balstoties uz pieejamo informāciju par tirgus struktūru un konkurences apstākļiem, KP secinājusi, ka paredzamais apvienošanās darījums nerada būtiski negatīvu efektu konkurencei, un tādēļ pieņēmusi lēmumu to atļaut.
2026. gada 14. janvārī Datu valsts inspekcija (DVI) publicējusi vadlīnijas “Personas datu apstrāde telemārketinga jomā pārziņa statusā”, kuru mērķis ir veicināt Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) un Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma prasību izpildi uzņēmumos, kas savu mārketinga stratēģiju īsteno ar telemārketinga zvanu palīdzību. Vadlīnijas skaidro telemārketinga jomas normatīvo regulējumu un tā mijiedarbību, kā arī sniedz praktisku orientieri uzņēmumiem par to, kā pareizi organizēt telemārketinga procesus un sakārtot iekšējo atbilstību, īpaši gadījumos, kad telemārketings tiek veikts gan uzņēmuma ietvaros, gan ar ārpakalpojuma sniedzēja starpniecību.
Vadlīnijās uzsvērts, ka telemārketinga ietvaros personas datu apstrādei ir piemērojamas gan VDAR prasības, gan speciālais regulējums attiecībā uz komerciālu paziņojumu sūtīšanu elektronisko sakaru veidā. DVI norāda, ka komerciālu paziņojumu nosūtīšana (tostarp zvanu veidā) fiziskām personām principā pieļaujama tikai tad, ja saņēmējs iepriekš devis brīvu un nepārprotamu piekrišanu, kas atbilst VDAR izpratnei par piekrišanu kā brīvi sniegtu, konkrētu, apzinātu un viennozīmīgu norādi. Vienlaikus vadlīnijās skaidrots, ka publiski pieejamas kontaktinformācijas esamība pati par sevi nav uzskatāma par tiesisku pamatu komerciālu zvanu veikšanai, un uzņēmumam ir jāspēj pierādīt piekrišanas esamība visā apstrādes laikā.
Papildus tiesiskajam pamatam vadlīnijas akcentē arī pienākumu skaidri nošķirt telemārketinga procesā iesaistītās lomas, īpaši atšķirot pārzini un apstrādātāju, un savlaicīgi noteikt pušu atbildību un pienākumus, tostarp līgumiski nostiprinot apstrādes priekšmetu, apjomu, datu kategorijas un drošības prasības. DVI norāda, ka apstrādātājs drīkst apstrādāt personas datus tikai saskaņā ar pārziņa dokumentētiem norādījumiem, un pārzinim jānodrošina kontrole pār apstrādes būtiskajiem aspektiem, lai telemārketinga aktivitātes atbilstu datu aizsardzības prasībām, kā arī lai tiktu ievērotas datu subjektu tiesības, tostarp tiesības atsaukt piekrišanu un atteikties no turpmākiem komerciāliem zvaniem.
Vadlīnijas pieejamas šeit.
Konkurences padome 2026. gada 19. janvārī pieņēmusi lēmumu atļaut biroja klientam SIA “Clean R” iegūt vienpersonisku izšķirošu ietekmi pār SIA “ĶILUPE”. Clean R plāno iegūt 100% ĶILUPE kapitāldaļu, tādējādi nostiprinot kontroli pār šo uzņēmumu. KP izvērtējusi iesniegto informāciju un konstatējusi, ka paredzamais darījums nerada būtisku konkurences ierobežojošu ietekmi attiecīgajos tirgos, tādēļ tas tiek atļauts bez papildu nosacījumiem.
KP lēmumā norādīts, ka līdz šim Clean R jau piederēja daļa kapitāldaļu ĶILUPE, un uzņēmumi nav darbojušies tādā tiešā konkurences attiecībās, kas radītu būtisku konkurences ierobežojumu. Darījuma rezultātā Clean R pastiprina savu tirgus pozīciju, taču KP secinājusi, ka tas neietekmēs būtiski konkurenci atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu tirgū. Lēmums balstīts uz iesniegto informāciju, kurā analizētas tirgus daļas, konkurentu skaits un tirgus dinamika, un konstatēts, ka darījums neizraisīs dominances pārņemšanu tirgū, kur tas varētu negatīvi ietekmēt klientus vai citus tirgus dalībniekus.
KP lēmums stājies spēkā pēc formālās izvērtēšanas procesa, un tas ļauj Clean R pilnībā pārņemt ĶILUPE, turpinot uzņēmuma darbību atbilstoši spēkā esošajiem konkurences tiesību principiem un normatīvajiem aktiem.